Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Tumšā vecā atņirdza zobus tādā kā baisā smaidā un ciešāk ieti­nās garajā, melnajā apmetnī. — Būtu žēl, ja kāds no Mežonīgajiem dzinējiem pārskatīšanās pēc tevi noturētu par pretinieku vai arhontam ienāktu prātā tevi piepulcēt viņu baram. Vilku rindas šo­nakt paretinātas, vajadzēs kādu, ko likt vietā.

—    Es, kundze, neesmu gluži bezpalīdzīgs, — Dī atteica. No azotes izvilcis pastrupo akmens Ekskaliburu, viņš pa izmirušo ielu devās uz lūžņu novietni. Pie masīvajiem vārtiem mags apstājās. Biezās plātnes izraibināja arhonta vāles zobu atstātie caurumi, un vietās, kur dzelzs bija pušu, tas bija sačokurojies un atlocījies kā alumīnija folija. Dī piegrūda zobenu tuvāk arhonta vāles atstāta­jām pēdām, bet nekas nenotika. Būtu Cernunns izmantojis kādu maģiju, Ekskaliburs to justu, taču asmens bija un palika auksts un melns. Dī pamāja: vārtus Ragainais dievs bija atlauzis vaļā ar bru­tālu spēku. Nupat bija jāsāk domāt, cik tieši stipra Cernunnam ir aura un burvju spēks. Leģendas vēstīja, ka arhonti — un arī pirmie Vecajie, Dižie vecajie, kas nākuši pēc viņiem, — bijuši vai nu milži, vai atbaidoši briesmoņi, bet reizumis kā viens, tā otrs. Bet nekas nebija dzirdēts par to, ka arhonti butu burvji vai zintnieki. Šīs spē­jas pirmie izkopuši Dižie vecajie.

Dī apvaldīja smaidu: tagad, kad bija dibināts pamats domāt, ka Cernunnam burvju spēka nav gandrīz nemaz, pašpārliecība auga augumā. Dievs tika teicis, ka spēj lasīt domas, bet varbūt mā­nījās. Viņš raudzīja precīzi atsaukt atmiņā arhonta vārdus, kad abi tikās pirmoreiz.

"Varu lasīt tavas domas un atmiņas, mag. Zinu visu, ko zini tu; zinu, kas esi bijis, un zinu, kas esi tagad."

Nu, tukši vārdi. Pasludinājis, ka zina, kas Dī prātā, Cernunns nekādi to nebija pierādījis. Un bija zināms, ka Dī Vecais arhontu instruējis.

"Alķīmiķis Fleimels un bērni ir pie saracēņu bruņinieka un barda — nomaskēta metāla cietokšņa aizsegā. Tu gribi, lai mēs ar Mežonīgajiem dzinējiem iztriecam tev ceļu."

Cernunns arī netika pavēstījis neko jaunu. Vienkārši atkārtoja vispārzināmo — to, kas Dī jau bija labi zināms, — un tad atstāstīja rīkojumus, ko saņēmis no Vecā. Viss tikai izklausījās tā, it kā būtu nolasīts Dī prātā.

Doktors Džons Dī klusu nosmējās. Skaidrs, ka arhonts bija mūžsens, spēcīgs un nepārprotami bīstams. Bet pēkšņi dievs vairs neiedvesa tik briesmīgas bailes.

Cieši satvēris zobenu, mags ieslīdēja šaurajā vārtejā. Liesmas rūca jau tuvāk, sprakšķēja un auroja, uz vaļņiem mezdamas dejo­jošu, šaudīgu atblāzmu. Dī aptvēra ka, sperot ik soli, gaisā saceļ virmojošus biezu putekļu mākoņus. Cieši sakniebis lūpas, viņš no kabatas izvilka baltu nēzdogu un piespieda pie mutes: negribējās saelpoties Mežonīgo dzinēju pīšļus. Tik garus gadus bijis mags, zintnieks, nekromants un alķīmiķis, Dī it labi spēja iedomāties, ko tādi pīšļi var nodarīt. Plaušās kas tāds bija pilnīgi lieks.

Zem kājām mētājās koka bultas ar akmens uzgaļiem, šķēpi, tad viņš pamanīja paīsas arbaleta šautras. Acu priekšā atgriezās jaunības dienas. Elizabetes galma laikos bija pētīti aplenkumi un studēta karamāksla, un no ieroču atliekām bija skaidrs, kas te noti­cis: lielo vairumu Mežonīgo dzinēju aizstāvji bija iedzinuši šaurajā ejā un pārvērtuši pīšļos. Bet kāpēc, diez, nebija palikuši tepat, lai uzbrucējus iznīcinātu līdz pēdējam? Jo aptrūcies bultu un šķēpu, mags minēja, atbildot pats uz savu jautājumu, tāpēc vajadzējis at­kāpties drošākās pozīcijās. Aiz baltā nēzdoga slēptās lūpas savil­kās platā smaidā. No vēstures Dī bija mācījies, ka, kolīdz aizstāvji sāk atkāpties, aplenkumam paredzams drīzs gals. Fleimels ar tiem pārējiem bija iedzīts lamatās.

Izgājis cauri ejai, mags ieraudzīja liesmojošo aizsarggrāvi. Tas apjoza visai pieticīgu metāla baraku, kas slējās pašā cietokšņa vidū. Dī pielika soli: viņš zināja vairāk nekā desmit burvestību, kas ļautu uguni apdzēst; varēja arī naftu pārvērst smiltīs un tad ar per­siešu buramvārdiem — smiltis stiklā.

Alķīmiķis ar dvīņiem stāvēja grāvja otrā krastā, puika un mei­tene — cieši līdzās. Liesmu atblāzmā gaišie mati plaiksnījās sarkanzeltaini. Turpat blakus — divi citi cilvēki: viens liels un masīvs, melnās bruņās, otrs pamazs un sīks, arī bruņās, bet tādās aplamās. Sīkulim visapkārt sargādami drūzmējās sarkanmatainie Gabriēla suņi, cits cilvēka, cits — suņa veidolā.

Uz trakojošo liesmu fona iezīmējās arhonta stāvs, ragos rotājās uguns atblāzma, aiz muguras pacietīgi gaidīja vēl dzīvajos palikušies Mežonīgie dzinēji. Kamēr Dī pa dubļu jūru brida tuvāk, vilki ar cilvēka seju neizlaida viņu no acīm. Arī Cernunns, rumpi ne­kustinādams, pagrieza galvu, lai magu uzlūkotu. Ragainais dievs piekala skatu akmens zobenam, ko Dī turēja rokās; tagad no as­mens gaisā cēlās salti, zili dūmi.

—  Ekskaliburs un Klarents sastapušies, — Dī galvā iezumējās

Cernunna balsu koris. — Nudien vēsturisks brīdis. Vai zini, kad

»

šie abi zobeni pēdējoreiz tikušies?