Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—    Vairs necelsies. Man nācis ausīs, ka līdzīgas kolekcijas — karapūļi, zoodārzi, zvērnīcas, sauc kā gribi, — savāktas ik konti­nentā. Es teiktu — visus palaidīs savā vaļā vienā un tajā pašā dienā. Cilvēku armijas tikai velti cīnīsies un notērēs munīciju… un tad, kad vairs nebūs spēka, zemes virsū atgriezīsies tie, ko jūs dē­vējat par tumšajiem Vecajiem. — Vārnu dieviete iesmējās, tad aizri­jās rejošā kāsā. — Nu, tāds tas plāniņš. Protams, viss izgāzīsies, ja Dī netiks pie Grāmatas divām beigu lapām. Bez Pēdējās zavestības Ēnu valstības ierindā netiks. — Viņa atkal aizklepojās. — Diez ko Dī saimnieks viņam nodarīs, ja viss noies greizi? Skaidrs, kaut ko baisu, — viņa piebilda teju ļaunā priekā.

—  Bet es iedomājos, ka esat draugos! — Perenele nevarēja vien nobrīnīties. — Gadsimtiem ilgi esat bijuši kā cimds ar roku.

—   Ne jau no brīva prāta, — Morigana atcirta. — Es kalpoju Dī tikai tāpēc, ka tā liek Vecajie, kam kalpo viņš. Dieviete ķipīgajos tīmekļos lūkoja iegrozīties ērtāk, bet tie tikai savilkās ciešāk, žņaugdami viņu vai nost. — Un re — kur tālab esmu nonākusi. — Acs kaktiņā sariesās spoži melna asara un noritēja pār vaigu. — Šo­dien es miršu, Derības zīmju saindēta, un vairs nekad neredzēšu debesjumu.

Perenele noskatījās, kā melnā asara norit lejāk, pār Moriganas zodu. Šķīrusies no dievietes miesas, tā pārvērtās sniegbaltā dūnā, kas liegi noplanēja lejup, uz klona. — Varbūt Dī atsūtīs kādu, lai tevi izpestītu.

—   Šaubos. — Vārnu dieviete iekāsējās. — Mana nāve būs ne vairāk kā nepatīkams starpgadījums. Saimnieks piešķirs Dī citu kalpu, un es nogrimšu aizmirstībā.

—    Izskatās, ka mags nodevis mūs abas, — Perenele nočuk­stēja. Vēl viena melna asara noritēja pār Vārnu dievietes vaigu un, lejup krizdama, pārvērtās baltā dūnā. — Morigana… kaut… kaut es varētu tev līdzēt, — Perenele noteica, — taču nezinu, vai varu uz tevi paļauties.

—   Skaidrs, ka man tu nevari ticēt! — Morigana atcirta. — Ja palaidīsi mani vaļā, es tevi nobeigšu. Tas ir manā dabā. — Bālais vaigs bija iekrāsojies tumši zilzaļš, piere un vaigi pārklājušies čul­gām. Viņa sāka svaidīties tīmekļu žņaugos, gaisā paputēja melnas spalvas, kas nolīgoja lejup, pie baltajām dūnām. — Man jā­mirst… — Vārnu dievietes acis iepletās platas, melnas un tukšas, un tad pāri melnumam lēni, lēni, lēni aizvirmoja sarkandzeltenas spirāles, līdz acis vērtās gaiši oranžas. Izgrūdusi garu, smagu no­pūtu, viņa aizdarīja acis un vairs nekustējās.

—  Morigana? — Perenele iečukstējās.

Dieviete bija stinga un klusa.

—  Morigana? — Perenele uzrunāja viņu vēlreiz. Ar visu to, ka Vārnu dieviete gadsimtiem ilgi bija nīsta naidniece, Burve bija šo­kēta un satriekta, ka ļāvusi nebūtībā aiziet leģendai.

Pēkšņi Moriganas redzokļi atsprāga vaļā. Tagad tie bija nevis melni, bet koši sarkani — svaigu asiņu krāsā.

—  Morigana…? — Perenele steigšus atkāpās.

Balss, kas nāca no Vārnu dievietes lūpām, tikko jaušami atšķī­rās no viņas ierastās balss. Sevi nepārprotami lika manīt īru vai skotu akcents. — Morigana tagad guļ… Es esmu Badba.

Acis lēnām aizvērās, tad atkal atsprāga vaļā. Tagad tās gailēja žilbīgi dzeltenas.

—   Un es esmu Maka. — Ķeltu akcents bija vēl jo spēcīgāks, un balss — dobjāka, skarbāka.

Redzokļi atkal aizdarijās, un, kad no jauna atvērās, viena acs bija spoži tumšsarkana, otra — mirdzoši dzeltena. No vienām un tām pašām lūpām nāca divas balsis, ne gluži saskanīgas.

—  Un mēs esam Moriganas māsas. — Sarkanā un dzeltenā acs reizē pagriezās uz Burves pusi. — Aprunāsimies!

32. NODAĻA

—    Man šķita, ka abas esat pagalam, — sacīja Perenele Fleimela. Skaidrs, ka būtu pienācies sabīties, bet viņa juta vienīgi at­vieglojumu. Un ziņkāri.

Liesmiņa, kas dejoja virs galvas, pār milzīgajā tīmeklī ielipušo melno Vārnu dievietes stāvu lēja siltu, dzeltenu gaismu. Sarkanais un dzeltenais redzoklis tumšzaļajā, čulgām klātajā sejā vērās pre­tim, un, kad melnās lūpas sakustējās, ierunājās divas balsis reizē: — Varbūt piemigušas, jā. Bet ne pagalam.

Perenele pamāja; neizklausījās nemaz tik neticami. Uzaugusi rēgu pasaulē, viņa katru mīļu dienu bija redzējusies ar mirušajiem, it bieži ar tiem runājusies, tomēr zināja, ka balsīs, kas nāk no Moriganas, nebūt nerunā spoki. Tas bija kas cits. Viņa raudzīja atsaukt prātā visu, kas zināms par Vārnu dievieti. Tā nāca no Nākamās pa­audzes, dzimusi pēc Danu Tālis krišanas. Apmetusies vietās, kas vēlāk kļuva pazīstamas kā Īrija un Britānija, un, necik ilgi, turienes ķelti viņu sāka pielūgt kā kara, nāves un asinspirts dievieti. Līdzīgi daudziem no Vecajo un Nākamās paaudzes aprindām, Morigana bija trīsvienīga — trejāda. Dažs Vecais mainījās laika gaitā, kā Hekatei lāsts lika ik dienu pārvērsties no jaunas meitenes večā. Citi mainī­jās līdzi mēness fāzēm vai gadalaikiem, bet vēl citi vienkārši satilpināja sevī trijus personības aspektus. Tomēr, ciktāl bija palicis at­miņā, Maka, Badba un Morigana bija katra par sevi, katra cita… visas gan nešpetnas un bīstamas.