Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—    Nē taču, — Perenele vaļsirdīgi atsaucās. Nostājusies uz sliekšņa, viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un ieskatījās kameras krēslā. — Atnācu aprunāties.

Areopenaps zemzemes cellē bija ieaudis brīnumskaistu apaļenisku tīmekli. Ik pavediens bija Pereneles mazā pirkstiņa resnumā, un visi gaismojās kā šķidra sudraba dzīslas. Pašā tīmekļa viducī izplestām rokām, melnspalvainā apmetni ieskauta, rēgojās Vārnu dieviete. Izskatījās, ka viņa vienkārši pakārta gaisā un kuru katru brīdi var izrauties savā vaļā.

—    Neizskaties diez ko labi, — pēc brīža bilda Perenele. Pus­krēslā bija manāms, ka dievietes alabastra vaibsti vērtušies zaļgani. Melnādas ģērbs bija izkaltis un atplīsis vaļā plaisās, kuru dzīlēs vīdēja bāla miesa. Ādas jakas kniedes bija aptraipītas un samelnējušas, masīvā ādas josta — piemirkusi, un apaļeniskie ģerboņi uz tās nupat vērtušies tikpat zaļgani kā Vārnu dievietes vaigs.

Nosmīnējusi Morigana aplaizīja melnās lūpas. — Tais stundās, kas aizritējušas, kopš tikāmies, esi novecojusi. Mirsim kopā — tu un es!

Perenele novēcināja roku, un Moriganai pietuvojās liesmu mēle. Vārnu dieviete raudzīja pagrūst galvu sāņus, taču sudrabai­nais tīmeklis liedza. Viņas ogļu melnajās acīs uzzibsnīja atspulgi — it kā tur būtu zīlītes. Sejā iezīmējās kauli.

—  Tu izskaties slima, — Perenele teica. — Ka tik neaizej pirms manis.

—   Mani indē Derības zīmes, — Morigana atcirta, — tikai ne­saki, ka neko tādu nezini.

Perenele atskatījās uz virmojošo zīmi, ko pati bija uzskrīpājusi uz šķēpa uzgaļa. — Nezināju gan. Zināju tikai to, ka te iespundēts Areopenaps, bet viņam nekā citādi nebija ne vainas.

—  Areopenaps ir Vecais, es — no Nākamās paaudzes. Kā tu atšif­rēji zīmes? — Morigana prasīja, tūliņ dobji iekāsēdamās. «— Sazin cik Vecajo un mūsējo, no Nākamās paaudzes, domā, ka Derības zīmes un Varas vārdi nav nekas vairāk kā teiksma.

—    Es jau tos neatklāju. Tavs draugs Dī tieši šādi iespundēja Areopenapu kamerā — šajā pašā, — Burve norādīja.

Moriganas melnās lūpas riebumā savilkās. — Dī? Dī zina se­nos vārdus? — Apklususi viņa nogrozīja galvu.

—  Tu man netici? — Perenele iejautājās.

—   Nē, nē, gluži otrādi. Tev es ticu. Vienkārši — domāju, ka angļu magu pazīstu labāk nekā jebkurš cits zemes virsū, taču, jo vairāk dabūju zināt, jo vairāk saprotu, ka neko nezinu. Pirmoreiz dzirdu, ka viņam zināms kaut kas tāds. — Morigana nopūtās.

—    Un tagad tev jādomā, diez kas viņu samācījis, — Perenele iedzēla. — Areopenaps teica — Dī bijis kāds sabiedrotais, it kā Vecais, bet tik varens, ka slēpts pat Vecā zirnekļa skatam. Nomaskējies — noslepenojies. Skaidrs, ka Dī saimnieks.

—  Dī Veco kungu neviens nepazīst.

Perenele pārsteigta sablisinājās. — Arī tu ne?

Moriganas garie, baltie zobi iecirtās melnajā apakšlūpā. — Es ne. Neviens to nezina, un tie, kas grib zināt, — Vecajie, Nākama pa­audze vai cilvēki — pazūd bez miņas. Tas ir liels noslēpums… lai gan vēl lielāka mīkla ir tā, kāpēc saimnieki viņu joprojām sargā un uztur pie dzīvības, kaut jēgas nekādas. Jau cik gadsimtu pagājis, un viņam nav izdevies notvert ne tevi, ne tavu vīru. — Vārnu die­viete smieklos gandrīz aizrijās. — Vecajos nenosauksi ne par kā­diem saprotošiem laipniem labvēļiem. Esmu redzējusi cilvēkus, kas pārvērsti pīšļos tikai tāpēc, ka nav gana zemu paklanījušies.

—   Vai zini, ko Dī grib iesākt ar visiem tiem mošķiem, kas sa­pulcēti salas pazemes pagrabos?

Morigana mēmi vērās pretim.

Perenele pasmīnēja. — Kam gan man ko tādu zināt… īpaši, ja mums abām, necik ilgi, lemta nāve!

Vārnu dieviete centās piekrītoši pamāt, taču galva bija stingri ieķipusi tīmekļos. — Dī darīja, kā likts — savāca visus vienkopus, bet, tici man, droši vien pats nezina, kāpēc tas Vecajiem vajadzīgs.

—  Tu gan zini, vai ne? — Perenele ieprasījās.

—  Neba pirmoreiz kas tāds. Tā jau bijis — sensenos laikos, pat pēc cilvēku rēķiniem. Runa ir par vissugu karaspēku, — Vārnu dieviete gurdi atteica. — Kad pienāks īstais brīdis, tas tiks uzlaists virsū pilsētai.

Perenele noelsās. Acu priekšā pēkšņi uznira Sanfrancisko, kur debesīs lidinās vampīri, kanalizācijas šahtās ņudz bubuļi un troļļi, krastmalā — māži, bet ielās — vindigo un pērtiķcilvēki. — Būs asinspirts.

—   Tā jau iecerēts, — Morigana nočukstēja. — Ko, tavuprāt, cilvēki iesāks, ielās un debesīs ieraudzījuši tikai mītos un leģendās mītošus briesmoņus?

—   Būs šausmās. Nespēs noticēt. — Perenele ievilka dziļu, trī­sošu elpu. — Civilizācijai būs gals klāt.

—  Neba pirmoreiz, — Morigana vienaldzīgi atkārtoja.

—  Bet tās atkal cēlušās! — Perenele aši iebilda.