Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Alķīmiķis sakrustoja rokas uz krūtīm, un Džošs tajā pašā brīdī samanīja sīvu piparmētru smaržu. — Pieņemsim, ka es to neesmu dzirdējis.

—  Ko teicu, to teicu. Un tiešām tā arī domāju.

—   Tu esi pārguris, — Nikolass klusu sacīja. — Nule atmodi­nāts, un vēl neesi ar to saradis. Var būt, ka tevī iesūkusies druska mulsinošo Marsa zinību, un… — viņš norādīja uz zobenu, — tev ir Gļēvuļa zobens. Es zinu, ko tas spēj, kādus sapņus uzbur, ko sola. Tas prot zēnam iestāstīt, ka viņš ir vīrs. — Apklusis Fleimels ievilka elpu un mainīja toni — nu no pārmetuma vairs nebija ne vēsts. — Džoš, tev putra galvā.

—  Nav vis! — Džošs iebilda. — Tieši tagad man galva beidzot ir pa īstam skaidra. Tas, kas te notiek… viss… ir mūsu dēļ. — Viņš pameta skatu tālāk — uz Mežonīgajiem dzinējiem, kas ņudzēja alķīmiķim aiz muguras.

Fleimels arī atskatījās. — Nūja, — viņš piekrita. — Taču ne jau jūsu dēļ: ne jau Sofijas un Džoša Ņūmenu dēļ! Bet tāpēc, ka esat tie, kas esat, un varat kļūt par to, par ko varat kļūt. Runa ir par kār­tējo kauju karā, kas ilgst jau tūkstošiem gadu.

—  Ja uzvari kaujā, esi uzvarējis karā, — Džošs norādīja. — Tē­tis reiz teica, ka der cīnīties soli pa solim. Tagad cīnīsimies.

—  Varbūt aprunājies ar māsu… — Fleimels ieteica.

—  Pilnīgi lieki, — iejaucās Sofija, kas, padzirdējusi sarunu, jau bija nostājusies brālim blakus.

—  Tad jūs abi esat vienisprātis? — Fleimels noprasīja.

—  Divi, kas ir viens, — Sofija atteica, cieši vērodama Fleimelu.

_ >

— Vai ne ta?

Džošs pameta skatu uz vārteju. Gabriēla suņi bija aizsvieduši visus šķēpus un no arbaletiem izšāvuši pēdējās bultas. Metāla gai­tenī virmodams blīvējās baltu, šķebīgu pīšļu mākonis. Tur kustēja grūti saredzami stāvi, bet cauri vēl neviens nebija ticis. Palamēds un Šekspīrs bija nokāpuši no aizsargvaļņiem un suņus raidīja vārtejā. Džošs pēkšņi pavērās augšup — vaļņi nemaz nebija tik augsti, un viņš nemaz nebrīnījās, ieraudzījis vilku galvas kārstā­mies tiem pāri.

—  Ja kāds no jums abiem kritīs, — Fleimels izmisīgi uzstāja, tagad jau uzrunādams Sofiju, — viss, ko esam darījuši, ko esam panākuši, būs velti. Sofij, tev ir Raganas atmiņas. Tu zini, ko Tumšie vecajie cilvēkiem darījuši. Ja viņi dabūs rokā tevi, tavu brāli un tās divas Grāmatas lappuses, pasauli piemeklēs tas pats — un būs vēl daudz, daudz ļaunāk.

Nemirstīgā vārdi uzjundīja baisas atmiņas, Sofija noskurinā­jās — acu priekšā uznira murgaina, plūdos izmirusi pasaule. Dziļi uzelpojusi, viņa pamāja. — Bet, iekams notiek kaut kas tāds, tum­šajiem Vecajiem jādabū mūs rokā. — Viņa pastiepa kreiso roku, kas acu priekšā ietērpās sudraba cimdā. — Un tagad mēs vairs neesam ar pliku roku ņemami, pat neesam vairs cilvēki, — viņa sūri pie­bilda.

—  Lai visi atkāpjas! — iekliedzās Džošs un apcirtās pret māsu, kura ar šausmām ieraudzīja brāļa acis spīgojam zeltā, izraibinātas melnsarkanas tāpat kā zobens, ko viņš turēja rokā. Marsam acis bija sarkanas — tas bija palicis prātā. Pirms māsa paguva bilst kaut vārdu, Džošs saķēra viņu aiz rokas. — Mēs viņus aizvedināsim grāvja viņpusē, — viņš teica. — Un tad aizdedzināsim grāvi.

Sofija sablisinājās. Džošs stāvēja stalts un apņēmīgs, Klarents kreisajā rokā zaigot zaigoja, un tad viņas acis vērtās sudrabā — uz­mācās Raganas atmiņas. Džoša vietā tagad it kā stāvēja Marss sarkanzelta bruņās. Arī tam zobens bija kreisajā rokā.

Pamanījis bardu, Džošs uzelpoja. — Sekspīr! — Skaļā un pa­vēlošā balss aizdimdēja klusumā, atskatījās ne vien bards, bet arī Palamēds. Džošs pamājis norādīja uz vaļņiem, kam vilki jau līda pāri pulkiem vien. — Atkāpties! Grāvja otrā krastā!

Bards jau sāka grozīt galvu — sak, nekādā ziņā —, bet bruņās tērptais milzis viņu bez vārda runas apķēra ap vidu un uzsvieda plecā. Lai kā Šekspīrs spārdījās un bārās, saracēnis skriešus viņu aizstiepa turp, kur stāvēja Fleimels ar dvīņiem. Gabriēla suņi — ij tie, kas cilvēka, ij tie, kas suņa veidolā, — aizjoza nopakaļ.

—    Malacis, — Palamēds teica Džošam, ticis viņam līdzās.

—    Necik ilgi, būtu par vēlu. Tu mūs paglābi. — Saracēņu bruņi­nieks nokrāva no pleca Šekspīru un nostatīja uz kājām. Norāvis bruņucepuri, viņš uzsmaidīja nemirstīgajam. — Paklau, ja tu vēl rakstītu, te iznāktu lielisks stāsts. — Palamēds paskatījās uz Džošu.

—  Viss. Gabriēla suņi, cik ir, visi te. Svilinām grāvi!

—   Vēl ne. Lai sanāk tuvāk, — Džošs noskaldīja. — Tad tālāk netiks. — Aprāvies viņš uzlūkoja Palamēdu — uzvilnīja šaubas.

— Es… ta būs? Vai ar Mežonīgajiem dzinējiem kādreiz jau esi cīnījies?

Varenais bruņinieks pamāja. — Jā, esmu gan. Līdz šim neesmu redzējis nevienu, kas, būdams no miesas un asinīm, vienā mierā kāptu ugunī. Un, lai kāds būtu Cernunns, viņš ir pa pusei zvērs.

—   Nenāks pāri. — Šurp pavērsās pietvīkusi Šekspīra seja. Ace­nes uz deguna bija nošķiebušās. — Es naftai šo to piešāvu klāt. Minerālvielas, zālītes, eksotiskas garšvielas, ko Vecajie un Nākamā paaudze diezin kāpēc necieš ne acu galā. Grāvim gar krastiem dzīv­sudrabs, un klāt piemaisīju arī dzelzsrūdu un vēl visādus oksīdus. Liesmām cauri neizbridīs pat Cernunns.