Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Dī nekādi nespēja iztēloties kaķu dievieti jaunības plaukumā, acu priekšā sazin kāpēc nejēgā uzpeldēja balts, pūkains kaķēns. Vai tad Basteta tiešām savulaik dzimusi vai arī izšķīlusies vai pa­saulē nākusi jau tāda, kāda ir? Tik daudz vēl nezināma! Viņš pie­miedza acis, pāri ielai vērdamies uz Cernunnu. Un nu bija jauns noslēpums — arhonts. Dī Vecajo leģendas bija pētījis ne viena vien mūža garumā. Ik pa laikam uznira liecības par noslēpumainu rasi, kas valdījusi pār zemi sensenos laikos, ilgi pirms tam, kad Dižie vecajie no jūras dibena izcēla Danu Tālis. Stāsta, ka Vecajie savās im­pērijās visu noskatījušies no arhontiem un pat pārņēmuši — ieņē­muši! — vienu otru senās rases būvētu, bet pamestu pilsētu. Bet Vecajo priekšā te parāda nav! Skaidrs, ka ar arhontiem neviens ne­var mēroties. Vecajie un arī Nākamā paaudze ir neizmērojami spēcī­gāki nekā cilvēki, kas ir viņu sabiedrotie.

Mags noskatījās, kā arhonts paceļ savu dižo milnu un bliež pret vienlaidu dzelzs vārtiem. Dārds aizvilnīja naktī, un gaisā uz­sitās līdz baltkvēlei nokaitušas šķembas. Vārti notrīsēja un iekrakšķējās, un, kad Cernunns atkal paķēra milnu, tai līdzi aizgrābās garas un lunkanas metāla sloksnes. Milzu ragainis nosvieda bozi, sagrāba iedragātos vārtus un pārplēsa tos uz pusēm kā papīra lapu.

Pakāpies sāņus, Cernunns ļāva Mežonīgajiem dzinējiem sprukt iekšā — pa vārtiem. Viņš uzlūkoja Dī un Bastetu, daiļā seja at­plauka starojošā smaidā. — Mielasts galdā! — Cernunns izsaucās.

30. NODAĻA

Džošs šāvās uz priekšu — uz vietu, no kurienes labi pārre­dzami vārti. Viņš redzēja, kā biezā metāla plāksne ielokās, pārplīst, un uz mirkli — uz vienu acumirkli — pavīdēja milzīgs ragainis, kas aizsargsienu pārplēsa pušu kailām rokām. Klarents atkal gri­bēja rauties no rokām laukā, rāvās uz priekšu, kur ir ko darīt; Džošs novaldīja zobenu.

Un tad parādījās Mežonīgie dzinēji.

Augumā mazāki, nekā viņš bija iedomājies, tomēr prāvāki un plecīgāki par vilkiem, kas redzēti iepriekš. Un ar visu kažoku un smaku sejas tiem bija nepārprotami cilvēciskas. Mežonīgie mošķi gāzās iekšā pa vārteju cits pāri citam, skrāpējās nagi un kņadzinājās zobi, bet vārtu stabi neļāva izretoties. Neviens nedz rēja, nedz rūca, tikai klikšķēja nagi un klakstēja zobi.

—  Bultas! — Džošs nočukstēja.

—   Zalvi! — Palamēds, kas stāvēja uz kreisā brustvēra, tūliņ izsaucās, it kā būtu sadzirdējis čukstu.

Pār Mežonīgajiem dzinējiem otrreiz nobira bultu krusa. Uz mirkli tie pārmainījās cilvēkos, kādi reiz bijuši: spartiešu karavīri, zili krāsojušies ķelti, drukni vikingi un stalti masaju mednieki. Tad vilna, miesa un kauli sašķīda aizlaiku pīšļos. Tie, kuri dzinās no­pakaļ, ņēmās izmirkšķināt no acīm putekļus, kas biezā slānī sitās pretim, tieši purnā.

—  Šaujiet! — no labā brustvēra kliedza Šekspīrs.

Vilkus trešoreiz ķēra bultu krusa. Acu priekšā tie vērtās no galvas līdz kājām bruņojušos samurajos, gurkās, kas nokrāsoju­šies, lai būtu nemanāmi džungļu biezoknī, un alu cilvēkos, lai tūliņ sabirztu pīšļos. Pa vidu bija krusta karu bruņinieki pilnā ietērpā un Otrā pasaules kara vācu virsnieki — viscaur pelēkā, franču leģionāri zilajās uniformās un nevaldāmie, kažokādās ievīstījušies vandaļi. Visi tūdaļ pagaisa kā nebijuši. Džošs ievēroja, ka visiem uz lūpām smaids, — it kā "paldies" par to, ka beidzot nākusi at­pestīšana.

—  Trīs zalves: Gabriēla suņiem vairs nav bultu, — Džošs no­murmināja.

—   Tagad mums jāiet, — izspēra Fleimels, nostājies Džošam tieši priekšā.

—  Nē, — Džošs klusu noteica. — Nekur mēs neiesim.

—  Tu taču piekriti, ka jāiet projām, — Fleimels nelikās mierā. — Cīnīsimies — bet ne jau šodien.

—  Es pārdomāju, — Džošs atcirta. Vienā ziņā, piesaucot vēsu saprātu, racionālus apsvērumus un loģiku, viņš saprata, ka der bēgt, paslēpties un pārgrupēties. Viņš paskatījās, kur Šekspīrs: tas stāvēja uz brustvēra Gabriēla suņu ielenkumā. Bards bija gatavs krist par upuri, lai pārējie pagūtu izglābties. No loģikas te nebija ne smakas — apņemšanos baroja emocijas. Un karā dažkārt tieši emocijas, nevis auksti apsvērumi izrādās uzvaras ķīla. Klarents ro­kās noraustījās, un Džoša prātā pirmoreiz uzplaiksnīja senlaiku zobena nēsātāji; visi bija metušies cīņā pret neiedomājamu pār­spēku, briesmoņiem, dēmoniem, milzu karapūļiem. Viens otrs — daudzi — bija krituši. Tomēr neviens nebija bēdzis. Akmens asmens Džošam pauda to pašu. īsts karotājs nebēg.

—  Džoš… — Alķīmiķa balsī jautās dusmas.

—   Mēs paliekam tepat! — zēns izgrūda. Viņš pacirtās pret Fleimelu, no skata tāds, ka alķīmiķis atsprāga atpakaļ.

—  Tad iznāk, ka pats sevi un māsu iegrūd nāves briesmās, — Fleimels salti noteica.

—  Es teiktu, ka nāves briesmas mums draudējušas no tā brīža, kad satikām tevi, — Džošs izmeta. Neviļus viņš pasita gaisā un novēcināja kūpošo zobenu, kas nopakaļ atstāja divas dūmu grīs­tes. — Pēdējās dienas esam aizvadījuši, tev līdzi bēgot no vilka un uz lāci krītot. — Zēna zobi atiezās baisā smīnā. — Manuprāt, mums būtu derējis bēgt no tevis.