Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Lūžņu novietni salīgoja vēl viens trieciens, vārti virās nodre­bēja. Iešņirkstējās un iedžinkstējās dzelzs — tie bija Mežonīgie dzi­nēji, kas nagiem un zobiem skrāpēja vaļņus. Džošs saminstinājās: no vienas puses, alkdams izskaidroties ar alķīmiķi, no otras — tikt galā ar iebrucējiem. Pēkšņi galvā ieskrēja kaut kas, ko savulaik bija skandinājis tētis. Viņi gāja gar Tenesija upes krastu un runāja p.u

Pilsoņu kara Šilohas kauju. "Labāk cīnīties soli pa solim, dēls," viņš toreiz teica. "Tā būsi lielāks ieguvējs."

Džošs aizgriezās. Vajadzēja aprunāties ar Sofiju, izstāstīt, kas redzēts, un tad — abi kopā — viņi varētu piespiest pie sienas Fleimelu. Viņš metās klāt Palamēdam. — Pagaidi! — viņš sauca.

—  Nešauj!

Bet, iekams paguva izteikt kaut vārdu, viņš izdzirdēja pa lūžņu novietni aizdimdināmies saracēņu bruņinieka zemo balsi: — Uguni!

Torņu strēlnieki izšāva bultas, tās švīkstēdamas aizšņāca mel­najā tumsā.

Džošs iekoda lūpā. Munīciju derēja pietaupīt, bet bija jāatzīst, ka saracēņu bruņinieks zina, ko dara. Vispirms bultas, tad šķēpi, un jaudīgākie arbaleti pietaupīti tuvcīņai.

—  Šķēpmeši! — iesaucās saracēņu bruņinieks. — Aiziet!

Gabriēla suņi, sastājuši mūros, aizšāva savus garos šķēpus,

bruņotus ar lapveida plātņu uzgaļiem.

Džošs piešķieba galvu un ieklausījās, koncentrējoties uz paša saasināto uztveri, bet uzbrucēji nebija saklausāmi. Šķita neticami, bet Mežonīgie dzinēji tiešām pārvietojās un kāvās pilnīgā klusumā.

—  Mums jāiet, — Nikolass uzstāja.

Džošs nelikās zinis. Un tad sadzirdēja pret metālu šņirkstam līkus nagus un zobus, kas plēsa nost aizžogojumu, grāva nost vraku grēdas.

—   Bultas, — no vaļņa viņas puses pakliedza Šekspīrs. — Šauj vaļā!

Vārti atkal nolīgojās.

—   Vārti! — Džošs iekliedzās skaļi un pavēloši. — Viņi nāks iekšā pa vārtiem!

Palamēds un Šekspīrs apcirtušies pavērās uz puiku.

Klarents, turpu pavērsts, Džoša rokās iegailējās melnsarkans.

—  Uzmaniet vārtus! Viņi mēģinās ielauzties!

Palamēds nogrozīja galvu, bet bards savus Gabriēla suņus acumirklī aizkomandēja pie vārtiem.

Klarents iegailējās koši sarkans, noraustījās, un Džošs neviļus spēra soli uz priekšu, it kā klausīdams zobenam, kas rāva viņu tu­vāk ienaidniekam.

—  Vēl vienu cirtienu, — viņš nomurmināja.

29. NODAĻA

—  Vēl vienu cirtienu, — izdvesa Dī.

Dī un Basteta mēmi stāvēja un noskatījās, kā Mežonīgie dzi­nēji uzbrūk lūžņu vaļņiem. Pretstatā parastiem vilkiem šie ne rēja, ne rūca, tikai šņirkstināja nagus pret asfaltu. Vairums lēkšoja ar visām četrām, bet dažs uzkumpis steberēja ar divām, un Dī iedomājās, vai tieši te nav rodamas saknes leģendai par vilkačiem. Suņi — Gabriēla suņi — allaž bijuši cilvēka pusē, savukārt Me­žonīgie dzinēji allaž viņus medījuši.

Savs simts veiklāko vilku jau bija izplēsušies cauri žogam un joza tālāk pa vraku iejoztajām ejām. Un tad cietokšņa augšā parā­dījās aizstāvji. Mežonīgo dzinēju priekšstāvju rindās ieurbās bul­tas, un tie, ko tās skāra, tūliņ pārvērtās. Dī samanīja pērtiķcilvēkus, romiešu centurionus, mongoļu kareivjus, Neandertāles alu cilvē­kus, prūšu virsniekus un angļu apaļgalvjus… kas tūliņ izputēja.

—   Cernunns izputina savus spēkus, — strupi noteica Basteta. Atkāpusies tumsā, viņa, tērpta garajā, melnajā ādas mētelī, gan­drīz nebija saredzama.

—   Viņš novērš uzmanību! — mags izspēra, uz Vecajo neskatī­damies. Kopš arhonts bija nolicis Bastetu pie vietas, viņa ierunājās pirmoreiz, un visapkārt teju vai sajūtami strāvoja dusmu viļņi. Magaprāt, neviens un nekas ar Vecajo līdz šim nebija šādi runājis un palicis dzīvajos. Tāpat viņš apzinājās, ka bijis liecinieks viņas pazemojumam: to Basteta nemūžam neaizmirsīs. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka cēlā kaķe pavēršas šurp — no augšas. — Tie, kas uzbrūk vaļņiem, tikai novērš uzmanību, — Dī steidzīgi taisnojās. — Galvenais trieciens paredzēts caur vārtiem. — Brīdi klusējis, viņš ievaicājās: — Vai pareizi saprotu, ka arhontam tas nevar kaitēt?

Bastetas zīlītes savilkās šaurās svītrās. — Dzīvs paliks, — viņa nošņācās. — Un, var gadīties, mirs.

— Man šķita, arhonti dzīvo tikai teiksmās, — Dī nobēra. Velns viņu zina, cik daudz par arhontiem zināms dievietei ar kaķa galvu.

Vecā brīdi klusēja. Tad teica: — Vēl jaunības gados iemācījos, ka ik visos stāstos rodams patiesības grauds.