Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Sāpes pagaisa, un izslējies Džošs atskārta, ka vairs nebīstas. No bailēm, kas bija mocījušas dienas piecas, vairs nebija ne miņas.

Viņš aplaida skatu visapkārt, novērtēdams aizsardzības po­zīcijas un aizsargspēku jaudu. Nebija ne jausmas, kas un cik lielā skaitā nāk uzbrukumā, un, lai gan metāla cietoksnim nebija ne vainas, instinkts vēstīja, ka līdz rītausmai tas nenoturēsies. Tas bija būvēts ar domu, ka uzbrukumā nāks cilvēki. Viņš neviļus pa­vērās augšup — lai pēc zvaigžņu stāvokļa aplēstu laiku, bet de­besis klāja dzeltenīgi mākoņi… un tad viņš atskārta, ka ir taču pulkstenis. Astoņi un divdesmit piecas. Stundas astoņas līdz rīt­ausmai, kad Mežonīgie dzinēji spruks atpakaļ uz savu krēslaino Ēnu valstību.

Akmens asmeni plakšķinādams pret kreisās rokas plaukstu, viņš, acis piemiedzis, raudzījās apkārt. Kā viņš pats uzbruktu šā­dai vietai? Skataha zinātu; Kareive varētu pateikt, pret ko cīnīties un tieši kur gaidāms pirmais iebrukums. Viņš pats sprieda, ka diez vai uzbrucēji nāk ar aplenkuma mašīnām, jo tik izturīgi vaļņi pra­sītu gan daudz laika, gan līdzekļu. Ragainais dievs, visticamāk, lauzīsies cauri…

Un tad pēkšņi nāca atskārta, ka Kareive šajā reizē ir pilnīgi lieka. Viņš jau tāpat visu zināja. Sofijai bija taisnība: kolīdz kara dievs Marss bija brāli atmodinājis, viņš Džošā bija ielicis visu, ko zināja.

Džošs pavērās uz Palamēdu un Šekspīru. Gabriēla suņi jau bija uztrausušies uz lūžņu vaļņiem un piebiedrojušies tiem, kas tur jau pulcējās. Kopskaitā — ap simtu, un Džošs apzinājās, ka ar to ne tuvu nepietiek. Visi bija bruņojušies ar lokiem un bultām, arbaletiem un šķēpiem. Kur mūsdienu ieroči? — viņš iedomājās. Strēl­niekiem makos bija sauja bultu, šķēpmešiem — šķēpu pa divi, pa trīs. Izšauj visas bultas un šķēpus — viss! Atliek stāvēt un gaidīt, kad iebrucēji klāt.

Džošs attapās pagriezies uz vārtu pusi, un gandrīz pati par sevi pacēlās roka, zobenu pavēršot pret vārtiem. Viņš apzinājās, ka ikkatra cietokšņa Ahilleja papēdis ir ieeja. Viņa lūpas sašķobījās baisā smīnā. — Viņš uzbruks tieši te, — zēns teica nezin kam, cieši veroties uz vārtiem, un tūliņ, it kā piebalsojot, no asmeņa izvijās pelēkbaltu dūmu grīste. Tieši tur Ragainais dievs lūkos ielauzties.

Tieši tajā mirklī vārti salīgojās tik stipri, ka nodrebēja visi vaļņi. Vraku grēdas sazvārojās. Tad nakts tumsā aizrībēja vēl viens blākšķis — tarāns? Kaut kur tumsā pa labi zemē rībēdams novēlās kāds automobilis. Šķīda stikli.

Briežu bullis ieaurojās atkal — šķīsts spēks.

Klarents, pēc visa spriežot, to skaņu dzirdēja: noraustījās un, Džoša satverts, sagrozījās. Karstums cēlās augšup pa delmu, un puikas aura piepeši iegailējās oranžsarkana.

— Džoš, — iečukstējās Sofija.

Džošs pameta skatu uz dvīņumāsu un ieraudzīja, ka Sofija skatās uz viņa rokām. Paskatījās pats. Plaukstas, kas turēja zobena rokturi, tagad bija ieautas cimdos. It kā mīksta āda — nobružāta, sadilusi, saskrāpēta, notraipīta putekļiem un dubļiem.

Vārti notrīcēja vēlreiz — trieciens bija baismīgs.

— Mūrus nenoturēsim, spēku par maz, — Džošs balsī domāja un pastiepa uz priekšu Klarentu. — Lai Palamēds un Šekspīrs ver vārtus vaļā. Gabriēla suņi šaurajā ejā iebrucējus novāks pa vienam vien.

Fleimels panācās priekšā un pastiepa roku uz Džoša pusi. — Mums jātiek projām.

Kolīdz alķīmiķis pieskārās zēnam, viņa aura uzsprikstīja un caur krūtīm un rokām aizsvēlās zeltainas spēka dzīslas. Alķīmiķis atrāvās kā apdedzinājies. Akmens asmens uz brīdi iegailējās zeltā, bet tad apdzisa blāvi sarkanraibi melns. Džošs bija ļāvies jūtu uz­plūdiem.

Bailes. Šausmīgas, nepārvaramas bailes no neradījumiem un rēgiem.

Zaudējuma sāpes. Sazin cik vīriešu, sieviešu, bērnu, radu, draugu, kaimiņu.Visi miruši.

Dusmas. Pāri visam — kūsājošas, visaptverošas dusmas.

Puika lēni pagriezās un uzlūkoja nemirstīgo — abu acis sasta­pās. Džošs uzreiz atjauta, ka jaunajām izjūtām ar zobenu nav ne mazākā sakara. Klarents neba pirmoreiz rokās, un viņš pazina tā specifiski atbaidošās atmiņas un iespaidus. Un zināja, ka nule sa­manījis alķīmiķa domas. Fleimela pieskāriens viņā uzjundīja zau­dējuma sāpes, bailes un vēl ko citu: uz acumirkli norēgojās bērni… vesels bars, katrs ietērpts sazin kādā laikmetā ierastā ģērbā. Un, kad nemirstīgais atrāva roku, Džošs joprojām bija un palika pārlie­cināts, ka tie visi bijuši dvīņi.

Paspēris soli pretim alķīmiķim, Džošs pastiepa plaukstu ar iz­plestiem pirkstiem. Ja izdotos pieskarties Nikolasam un, kādu lai­ku tā pakavēties, varbūt beidzot nāktu klajā kāda skaidrība. Patie­sība — par nemirstīgo Nikolasu Fleimelu.

Alķīmiķis atkāpās no Džoša. Lai gan Nikolasa lūpās vīdēja smaids, Džošs redzēja, ka večuka pirksti sažņaudzas dūrēs un sa­zin kāda gaisma viņa nagus iekrāsojusi zaļus.Uzvēdīja viegla pi­parmētru smarža, taču skābi rūgtena.