Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Bailes Dī nebija svešas, tās viņam pat patika. Bailes turēja viņu pie dzīvības, trenca mesties bēgt, kamēr citi nekustēja ne no vietas, cīnījās un mira. Taču šīs nebija parastas bailes, šīs bija iezīdušās kaulos, uzdzina šerminošu riebumu, lika vēderam vilkties čokurā un pašam viscaur mirkt ledusaukstos sviedros. Salts aprēķins vēs­tīja, ka bailēm nav pamata, bet šīs bija stiprākas, primitīvas un mūžsenas, tādas, kas sakņojās psihes dzīlēs, smadzeņu stumbrā, to senākajā daļā. Pirmatnējas bailes.

Ilgajā mūžā Dī bija sastapies ar vienu otru no atbaidošākajiem Vecajiem, baisiem neradījumiem, kas cilvēkiem nelīdzinājās ne tuvu. Pētījumi un ekspedīcijas viņu bija aizvedinājušas līdz dažām no tumšākajām Ēnu valstībām, kur smaragdzaļās debesīs planēja murgaini šausmoņi un asinssarkanās jūrās locījās baisu nezvēru taustekļi. Taču šādas bailes viņš juta pirmoreiz. Acu priekšā dan­coja melni punktiņi, un elpa bija vērtusies tik strauja, ka uzmācās arī bailes saindēties ar skābekli. Izmisīgi pūlēdamies elpu vilkt rā­māk, viņš koncentrējās uz baiļu avotu — uz neradījumu, kas soļoja pa izmirušās Ziemeļlondonas ielas vidu.

Gaismekļi ielas malās pa lielākai daļai stāvēja akli un tumši, un tie nedaudzie, kas dega, lēja lejup pretīgu dzeltenu gaismu, stāvu iekrāsojot dzeltenos un melnos toņos. Augumā tas slējās gandrīz divarpus metru augsts, masīvām rokām, kājas ar āža na giem. Un no galvas katrā pusē rēgojās pa ragu sešžuburim, kas gā jēju vērta par vēl vismaz pusotru metru lielāku. Tērpies tas bija sen izmirušu dzīvnieku pluskainās ādās, tā ka nebija viegli noteikt, kur beidzas ādas un sākas paša kumšķainā vilna. Pār kreiso plecu bija pārsviesta divmetrīga, no dinozaura žokja darināta milna, kam vienā pusē vīdēja asu zobu rinda.

Tas bija Cernunns, Ragainais dievs.

Pirms piecpadsmit tūkstošiem gadu kāds pārbijies paleolīta laikmeta mākslinieks bija uztriepis viņa attēlu uz kādas Dienvidfrancijas alas sienas: ne īsti cilvēku, ne zvēru, bet kaut ko pa vidu. Dī atskārta, ka droši vien jūt to pašu, ko tas sencilvēks. Pie­tika uzmest Cernunnam skatu, lai pats sajustos sīks, nenozīmīgs nīkulis.

Vienmēr bija šķitis, ka Ragainais dievs ir tikai viens no Veca­jiem — varbūt pat no Lielajiem vecajiem —, bet vēl šodien Marss Ultors bija izpaudis kaut ko pārsteidzošu, kaut ko visai baismīgu. Ragainais dievs nebija nekāds Vecais. Tas bija kaut kas senāks, daudz senāks — kas tāds, kas robežojās ar mītu.

Cernunns bija viens no leģendārajiem arhontiem, un šī rase val­dīja pār pasauli neiedomājami senā pagātnē. Kad Ragainais dievs spēra kāju uz zemes, Igdrasils bija nieka sēkliņa, Nidhjegs ar savē­jiem — tikko izšķīlušies, un līdz brīdim, kad parādījās pirmie cil­vēki, bija jāgaida vēl simtiem tūkstošu gadu.

Ragainais dievs panācās tuvāk, un sejā viņam iešķīlās gaismas kūlis.

Dī sajutās kā belzienu dabūjis pakrūtē. Iedomātās briesmoņa maskas vietā atklājās skaisti veidoti vaibsti. Pārsteidzoši, nedabiski daiļi. Ada bija tumši iedegusi, taču gluda un nostiepta, it kā ak­menī cirsta, un dziļajos dobuļos gailēja iegarenas, dzintardzeltenas acis. Kad viņš ierunājās, pilnīgās lūpas gandrīz nekustējās, nekus-* tīgs bija arī ādamābols uz slaikā kakla.

— Vecaja un cilvēks, kaķis un tā pavēlnieks, un no kura, diez, jābīstas vairāk? — Balss bija brīnum liega, gandrīz samtaina, lai gan caurcaurēm bezkaislīga, un, skaidri dzirdēdams teikto angļu valodā, Dī tomēr varēja zvērēt, ka galvā līdztekus zumēt zum tie paši vārdi simt citās mēlēs. Pienācis tuvāk, Cernunns noslīga uz ceļgala, vispirms nopētīja Bastetu un tad — no augšas — Dī. Mags ieskatījās Ragainajam dievam acīs: zīlītes bija šauras un melnas, bet nevis kā čūskai — stateniskas, bet līmeniskas kā treknas, mel­nas svītras. — Tātad tu osi Dī, — daudzbalss nozumēja magam galvā.

Mags zemu paklanījās, lai nevajadzētu skatīties dzintarainajās acīs, un izmisīgi pūlējās savaldīt bailes. Arhonts sīvi oda — pēc meža biezokņiem un trūdošām lapām. Smārds Dī gāza vai no kā­jām, un iešāvās prātā, ka varbūt tam ir kāds sakars ar emocijām, kas brāzās pāri. Bija taču redzēti vēl baisāki nezvēri, vēl pārstei­dzošāki radījumi, kāpēc tad Ragainais dievs iedvesa tādas šauša­las? Viņš piekala skatu mežonīgajai milnai, uz kā aizlaiku arhonts bija atspiedies. Izskatījās pēc krīta laikposma milzu krokodila žokja, un atkal bija jādomā, diez cik īsti arhontam gadu.

—   Mums prieks, ka esi klāt, — Basteta skaļi nošņācās. Dī sa­klausīja viņas balsī baiļu trīsas.

—  Nedomāju vis. — Cernunns izslējās visā augumā.

—   Mēs… — Basteta atsāka, bet tūdaļ gaisā nosvilpa milzu mil­na, un tās zobi apstājās tikai pirksta tiesas attālumā no kaķes galvas.

—   Kustoni! Nerunā ar mani ne vārda. Neesmu te tāpēc, ka gri­bēju nākt. Tu! — Dzintardzeltenās acis pievērsās Dī. — Tavi Vecajie pavēlnieki piesaukuši aizlaiku parādu, kas stāv nenokārtots kopš laika gala. Ja līdzēšu, mans parāds būs nolīdzināts. Tikai tāpēc esmu te. Ko tev vajag?