Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

No tumsas iznira Palamēds, tinies āboliņa dvesmā. Nupat viņš pavisam bija pārvērties saracēņu bruņiniekā, kas cīnījās līdzās ka­ralim Artūram. No galvas līdz kājām viņš bija tērpies gludenās, melnās plākšņu bruņās, apakšā — melns važu bruņukrekls. Galvu un skaustu pilnībā sedza važu pārklājs, kas slīga pāri pleciem. Pāri — gluda, kalta senlaicīga bruņucepure ar garu degunsargu. Pie sāniem šūpojās līks persiešu zobens, uz muguras piejozts mil­zīgs otrs, tāds kā skotiem. Jau tā varenais vīrs bruņās izskatījās pēc īsta briesmoņa. Iekams saracēnis paguva bilst kaut vārdu, pie­steidzās Šekspīrs, kam nopakaļ mēmi tecēja pieci sarkanacu suņi.

—  Cik ļauni ir? — Palamēds nodārdināja.

—  Slikti, — Šekspīrs nomurmināja. — Pirms neilga brīža larvu un lemuru pārraudzītajās ielās ienākuši daži — lielākoties ne­mirstīgie un dažs cilvēku dzimuma marodieris. Tālu nav tikuši. — Blāvi dzeltena iesprikstījās Šekspīra aura, gaiss iesmaržojās pēc citroniem. Pāri nemirstīgā nospeķotajam kombinezonam uzauga šolaiku policista aizsargtērps. Kreisajā rokā parādījās ķēdē iekārta runga, kuras dzelkšņotais gals vilkās pa dubļiem. Viens suns to aplaizīja ar šķelto mēli. — Larvi un lemuri stāv ārējā aizsardzības lokā, — viņš turpināja, paskatīdamies uz alķīmiķi un dvīņiem.

—   Uzticami, bet ne sevišķi atjautīgi. Un kad pieēdas — aizmieg. Pusnakts vēl nebūs klāt, kad pirmie iebrucēji jau būs pie mūriem.

—   Cietoksnis stāvēs kā klints, — Palamēds ar pārliecību pa­vēstīja.

—  Neieņemamu cietokšņu nav, — ikdienišķi iebilda Džošs un aprāvās: no tumsas iznira milzīgs sarkanacains stāvs. Pārējie pa­griezās, sekojot zēna skatienam. Tas bija prāvākais no suņiem. Ka­žoks piedzīts dubļu pilns, sānos dziļa brūce, bīstami tuvu mugur­kaulam.

—  Gabriēl! — iekliedzās Šekspīrs.

Vienā mirklī, kamēr spēra soli, suns pārvērtās. Muskuļi pār­kārtojās, kauli nosprakšķēja un nokrakšķēja, suns uzslējās pakaļ­kājās, kakls sarāvās īsāks, pārveidojās vaibsti un žokļi. Tagad suns bija gandrīz vai cilvēks — jauneklis gariem, pelēkbrūniem matiem. Vaigus klāja vijīgi, violeti zili tetovējumu raksti, kas pa kaklu stie­pās lejāk, līdz pat kailajām krūtīm. Kājas viņam bija basas, mugurā tikai rupjas, pašaustas vilnas bikses ar sarkanmelnām rūtīm. Zem pavirši apcirptās matu kodaļas pretim gailēja asinssarkanas acis.

—  Gabriēl, tu esi ievainots, — bards sauca.

—   Skramba vien, — atteica suņcilvēks. — Nekas vairāk. Un tas, kurš man to nodarīja, vairs neko citu nepasāks. — Viņš runāja ar stieptu akcentu, ko Sofija pazina, — velsiešu izruna.

Cits pēc cita visi Šekspīra suņi pārtapa cilvēkos.

—   Vai jūs esat torkaltieši? — Džošs ievaicājās, atcerējies tos, kas sargāja Hekates Ēnu valstību.

—   Tie mums rados, — Gabriēls sacīja. — Mēs esam torkmadrieši.

—  Gabriēla suņi, — ierunājās Sofija, acīm ievizoties sudrabā.

—  Muldoņas.

Gabriēls apcirtās pret meiteni, pasnaikstīdams šķelto mēli kā čūska. — Tā mūs neviens nav dēvējis jau kur tas laiks. — Mēle pa­šāvās laukā atkal. — Bet tu jau neesi viscaur cilvēks, vai ne, Sofija Ņūmena? Tu esi Mēness dvīnis un tik jauna, jauna, jauna, lai tevī satilptu viss, kas krāts laikmetu laikmetos. Tu od pēc vienas draņķa raganas, Endora. — Viņš nicīgi aizgriezās, riebumā sarau­cis degunu.

—   Ei, tu runā ar manu… — Džošs nenovaldījās, bet Sofija viņu saķēra aiz rokas un pavilka atpakaļ.

Nelikdamies par puiku zinis, Gabriēls pievērsās Palamēdam.

—  Larvi un lemuri ir krituši.

—  Tik drīz? — saracēņu bruņinieks iekliedzās. Gan viņš pats, gan Šekspīrs nepārprotami bija satriekti. — Ne jau visi?

—  Visi. Nav vairs neviena.

—  Bija gandrīz pieci tūkstoši… — Šekspīrs ierunājās.

—    Dī ir klāt, — Gabriēls noņurdēja. — Un arī Basteta tuvo­jas. — Uzmetis kūkumu, viņš saviebās, jo brūce uz muguras pavē­rās platāka.

—   Tomēr ir vēl kaut kas, vai ne? — gurdi novilka Fleimels.

—  Tumšo veco piekritēji un Dī aģenti šajā pilsētā ir salašņu bandas, kas drīzāk saplēsīsies savā starpā nekā ies cīņā visi kopā. Lai nogalētu larvus un lemurus, vajag apmācītu un organizētu karaspēku, kas uzticams vienam vadonim.

Gabriēls piešķieba galvu. — Dzinēji siro apkārt.

—  Tikai ne to. — I'alamēds ievilka dziļu, trīsošu elpu un no­cēla no muguras garo zobenu.

—  Ar visu pavēlnieku, — Gabriēls drūmi piebilda.

Džošs paskatījās uz māsu, jo iedomājās, ka varbūt viņai ir kāda nojausma, par ko tādu torkmadrietis runā. Sofijas acis atkal bija vērtušās sudraba spoguļos, un sejā jautās ne tik daudz izbīlis, kā aizgrābtība.

—  Cernunns ir atkal klāt, — Gabriēls izdvesa dziļās šausmās. Un tad visi muldoņas cits pēc cita atgāza galvu un žēlīgi iegau­dojās.

—  Ragainais dievs, — nočukstēja Sofija un sāka drebēt. — Me­žonīgo dzinēju pavēlnieks.

—  No vecajiem? — Džošs noprasīja.

—  Arhonts.

25. NODAĻA