Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Pa īstam jutu, kā enerģija strāvo cauri un aizskrien projām no rokas, — viņš pārsteigts bilda. Džošs nopētīja savus pirkstus. Āda bija apsārtusi, uz pirkstiem pampa apdeguma tulznas. Lī­dzējis māsai apsēsties, viņš nometās pie viņas kņūpus. — Kā jūties?

—   Iztukšota, — Sofija izmocīja, un acis viņai joprojām spīgoja kā sudraba diski. Satraukts Džošs tur redzēja atainojamies sevi pašu kā greizos spoguļos. Pārmaiņa bija salīdzinoši niecīga, tomēr māsa uzreiz šķita draudīga un gandrīz sveša. Kamēr viņš skatījās, sudrabs pamazām pagaisa un acis atkal vērtās ierasti zilas. — Perenele? — Sofija ievaicājās, bet mute bija izkaltusi, un vārdi pār lūpām vēlās ar grūtībām. — Kas ar viņu? — izlauzās aizkritis čuksts, tad viņa piebilda: — Man vajag drusku ūdens.

Džošs jau cēlās kājās, kad turpat blakus uzradās Šekspīrs ar divām duļķainas dziras pilnām glāzēm. — Izdzeriet šo te.

Paņēmis pretim abas glāzes, Džošs tomēr piesardzīgi iestrēba no vienas mazu malciņu, iekams otru pasniedza māsai. Viņš novaikstījās. — Salds pēc garšas. Kas tas ir?

—   Ūdens, nekas vairāk. Atļāvos katrā iejaukt pa karotei īsta medus, — nemirstīgais atteica. — Esat iztērējuši sazin cik kaloriju un sadedzinājuši lielu daļu organisma cukura un sāļu. Tie jādabū atpakaļ, cik drīz vien iespējams. — Bards greizi pasmaidīja, atiezdams puspuvušos zobus. — Tikpat labs kā maģija. — Trešo glāzi, kur virmoja brūns medus, prāvāku par citām, viņš nolika uz galda alķīmiķim. — Tu arī, Nikolas, — viņš liegi bilda. — Dzer laukā ātri. Darba sazin cik. — Tad viņš pagriezies izsteidzās laukā, tumsā.

Sofija un Džošs noskatījās, kā Nikolass pieliek glāzi pie lūpām un iestrebj pabiezo dziru. Labā roka trīcēja un bija pieturama ar kreiso. Manīdams dvīņu skatienu, viņš lūkoja pasmaidīt, bet iz­nāca tikai tāda kā sāpju pilna grimase. — Paldies, — viņš nočērkstēja. — Jūs viņu izglābāt.

—  Pereneli, — Sofija atkārtoja. — Kas notika?

Nikolass nogrozīja galvu. — Nezinu, — viņš atzinās.

—  Tie abi… — Džošs iesāka.

—  Vetalas, — Nikolass atsaucās.

—  Un tas, kurš pēc spoka, — Sofija piebilda.

Iztukšojis glāzi, Nikolass ar trīsošu roku nolika glāzi. — Vis­pār tas ļauj cerēt uz labu, — viņš atsaucās, šoreiz pasmaidot pa īs­tam. — Perenele ir septītās meitas septītā meita. Viņa var sazinā­ties ar mirušo ēnām, no tām viņai nav ko bīties. Alkatraza ir spoku sala, un spoki pa lielākai daļai ir labi.

—  Pa lielākai daļai? — Džošs pārvaicāja.

—  Pa lielākai daļai, — Nikolass atkārtoja. — Bet manai Perrnelei neviens neko nevar nodarīt, — viņš droši pavēstīja.

—  Domā, ar viņu kaut kas noticis? — Sofija pasteidzās, iekams Džošs paguva pavaicāt tieši to pašu.

Iestājās klusums, tad Fleimels atbildēja: — Diez vai. Redzējām, kā aura uzzibsnī. Spēcināta ar mūsējām — sevišķi ar jūsējām —, tā uz bridi varētu būt neuzvarama.

—   Bet kāpēc viņa teica, ka esi viņu nogalinājis? — Sofija pra­sīja jau skaļāk.

—   Nezinu, — Nikolass klusu sacīja. — Bet vienu zinu droši: būtu noticis kas nelāgs, es zinātu. Justu. — Lēnām un stīvi piecē­lies, viņš piespieda rokas pie krustiem. Nolūkojis tukšo baraku, viņš pameta ar galvu uz dvīņu mugursomām. — Vāciet kopā man­tas, mums jātaisās, ka tiekam.

—  Un uz kurieni? — Džošs gribēja zināt.

—  Vienalga, ka tikai projām, — Nikolass teica. — Mūsu kopus aura būs nostrādājusi kā bāka. Deru, ka jau tagad šurp dzenas Vecajie, Nākamā paaudze un nemirstīgie, visi, kas Londonā, — visi līdz pēdējam. Tāpēc jau Palamēds tik ļoti satraucies.

Sofija piecēlās. Džošs pastiepa roku, lai māsu atbalstītu, bet viņa pakratīja galvu. — Man šķita, tu gribi palikt un cīnīties, — viņa uzrunāja Nikolasu. — Perenele tev teica to pašu, un vai tad to pašu neteica arī Šekspīrs un Palamēds?

Nokāpis pa kāpnītēm, Fleimels pagaidīja, līdz dzestrajā nakts gaisā iznāk arī dvīņi, un tikai tad atbildēja. Viņš paskatījās uz Džošu. — Un kā domā tu? Palikt un cīnīties vai bēgt?

Džošs izbrīnā pavērās pretim. — Tu prasi man? Kāpēc?

—    Tu esi mūsu taktiķis, ko iedvesmo pats Marss. Ja vispār kāds zina, kā rīkoties kaujā, tas esi tu. Un, kā man lieku reizi atgā­dināja Perenele, jūs esat leģendārie dvīņi — no tiesas spēcīgi. Tā­pēc saki, Džoš, ko lai darām?

Džošs jau vēra vaļā muti, lai atteiktu, ka nav ne jausmas… Jau noliedzoši kratīja galvu, kad atbilde piepeši bija rokā. — Ja nezi­nām, ar ko būs jāsastopas, nav iespējams pateikt, kā der rīkoties. — Zēns pavērās visapkārt. — Izgudrēm būvētā un slazdiem aprīkotā cietoksnī esam drošībā. Zinām, ka visapkārt ir aizsargzona un na­mos dzīvo bruņiniekam uzticami iemītnieki. Nešaubos, ka Šeks­pīra un Palamēda rīcībā ir vēl citi ieroči. Bet, ja paliksim tepat un cīnīsimies, laukā netiksim, un te ir Dī valstība, tāpēc agrāk vai vēlāk viņš atvedinās šurp papildspēkus, tā ka būsim pilnīgā ielen­kumā. — Viņš uzlūkoja māsu. — Es saku — bēgam. Kad cīnīsi­mies, tas mums jādara pēc mūsu noteikumiem.

—  Labi teikts. — Alķīmiķis pamāja. — Es piekrītu. Tagad bēg­sim, lai varam cīnīties citudien.