Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Vetalas apsviedās, uz balss un piepešās gaismas pusi iešņākdāmās kā kaķi, un Perenele redzēja vīru pastiepjam šurp plaukstu ar plaši izplestiem pirkstiem. Pirkstu galos dancoja gaismas dzirk­stis… un bija skaidrs, kas tūliņ būs.

—  Nikolas! Beidz! Tūlīt pat izbeidz! — viņa iekliedzās.

No sapluinītā tīmekļa sprakstēdamas un virmodamas izbrāzās sudrabainas, zaļas un zeltainas enerģijas spirāles un vērpetes. Šņākdamas un šaudīdamās, tās lēkāja gar sienām un griestiem, līdz savācās vienkopus, pie Pereneles kājām, kur sakrājās gaismas palts, kas lēni sūcās akmens klonā. Burve noelsās — silts enerģijas vilnis kāpa augšup, līdz eksplodēja galvā. Prātā ar joni uzvirmoja svešas domas un atmiņas.

Eifeļa tornis vienās ugunis…

Nidhjegs trako ielās…

Valkiras baltās bruņās…

Atkal viņas — iekaltas ledū…

Gargujas šļūc lejup pa Parīzes Dievmātes katedrāles mūriem…

Sausmoņi nāk virsū — Genii Cucullati…

Gribi negribi, visapkārt uzsprikstīja viņas pašas aura, balta un mirdzoša kā sniegs, mati aiz. muguras izplājās kā melns spārns.

—    Nikolas! — Perenele iekliedzās, redzot tīmekli sasvilstam melnās plēkās un savu auru apdziestam. — Tu esi mani nogali­nājis!

Un tad Alkatrazas mūriem cauri izskanēja sfinksas uzvarošais kliedziens.

Pat vetalas metās bēgt, atpakaļ neskatīdamās.

23. NODAĻA

Plivinādama smirdīgos spārnus, sfinksa parādījās gaiteņa galā, milzīgajām lauvas ķetnām skrāpējoties pa klonu. Pieplakusi ar vēderu pie zemes, tā izpleta ērgļa spārnus un uzvaroši ieklie­dzās mēlē, kas bija vēl senāka par pirmajiem Ēģiptes faraoniem:

—    Nu tu esi man rokā, Burve. Kārtīgi pamielošos ar tavām atmi­ņām un tad nograuzīšu kauliņus. — Sfinksai bija daiļas sievietes galva, bet redzokļi ar statenisku zīlīti, un mēle šaudījās gara, melna un šķelta. Aizvērusi acis, viņa atgāza galvu un dziļi ievilka gaisu nāsīs. — Bet kas… kas tad tas? — Mēle snaikstījās, tverot gaisā vē­dījošās smaržas. Nagiem klikšķot, viņa paspēra pāris soļu tuvāk.

—   Kā tas iespējams? Tu esi tik varena… tiešām varena… par daudz varena. — Sfinksa apstājās, nevainojami skaistā seja sašķobījās ne­glītā vieplī. — Un stipra. — Viņa saminstinājās. — Stiprāka, nekā vajadzētu būt.

Jau grasījusies pa galvu, pa kaklu mesties uz kāpnēm, Perenele piepeši apstājās un pagriezās atpakaļ, lai uzlūkotu sfinksu. Acu kaktiņos iegūla krunciņas, lūpās — tikko jaušams smīniņš; Burves seja vērtās cietsirdīga. Pacēlusi plaukstu tuvāk acīm, viņa pārsteigta noskatījās, kā ik pirksts ieaug tādā kā zaļā stikla ap­valkā, kas virzījās arvien augstāk. Iesākumā bijis pavisam caur­spīdīgs, stikls vērtās blāvs. — Bet kā gan citādi, — viņa nočuk­stēja. Un tad iesmējās pilnā kaklā tā, ka atbalss aizvēlās pa gaiteni.

—  Paldies, Nikolas! Paldies, Sofij un Džoš! — viņa iesaucās.

Burves smīns sfinksu nobiedēja, bet smiekli iedzina šausmās. Paspērusi vēl vienu nedrošu soli uz priekšu, viņa atsprāga atpakaļ. Lai cik briesmīga no skata un ar cik baisu slavu, sfinksa bija gļēva.

Uzaugusi starp briesmoņiem, pēc tik gariem gadu tūkstošiem viņa dzīvajos bija tikai tāpēc, ka ļāvās bailēm un mazdūšībai.

Stāvot ar sfinksu aci pret aci, Burve sakļāva kopā delnas, salie­kot pirkstus kopā. Pēkšņi viņas aura uzšķīlās tik baltā spozmē, ka piežilba viss gaitenis, un sprakstēdama sakļāvās visapkārt ovālā atstarojošu spoguļkristālu aizsargsienā. Ik pusdrupis ķieģelis, ik rūsas saēsta caurule, nopelējušie griesti, zirnekļa tīmekļu pluskatas un kameru sabirzušās durvju restes tai cauri vīdēja neparasti skaidri, līdz vispēdējam sīkumam. Uz grīdas sfinksas virzienā aiz­stiepās garas, stūrainas ēnas, lai gan pati Perenele nekādu ēnu ne­meta.

Burve pašāva uz priekšu labo roku. No plaukstas izzibsnīja baltas gaismas lode, gandrīz kā sniega pika; reizi — tad divas, trīs — atlēkusi no grīdas, tā aizripojusi apstājās starp sfinksas at­baidošajām ķetnām.

—   Un kas man ar tādu būtu darāms? — neradījums izspēra. — Gribi, lai ņemu zobos un pienesu tev klāt?

Pereneles smaids iesvēlās baiss, mati saslējās gaisā melnā mā­konī.

Lode sāka augt lielāka. Kārtu kārtām virsū klājās kustīgi, gro­zīgi, riņķojoši, zibsnīgi kristāli. Gaiss strauji atdzisa, no sfinksas mutes izvēlās balti mākuļi.

Sfinksa bija radusi pie tuksneša. Visu garo mūžu bija pazinusi tikai neciešamu karstumu un saules svelmi. Skaidrs, ka pēdējās nedēļās, kopš vajadzēja sargāt Alkatrazu, bija aprasts gan ar salas cietuma pagrabu saltumu, gan līča drēgnajiem miglas vāliem, dzeldīgo lietu un negantajiem vējiem. Taču tādu aukstumu viņa manīja pirmoreiz. Sals dzēla kā uguns. Neskaitāmi sīki kristāliņi, izšāvušies no spīdošās lodes, dzalkstīja miesu kā lēkājošas uguns­kura dzirkstis. Sniegpārsliņa, niecīga kā puteklītis, nolaidās uz mēles: šķita, mutē trāpījusi kvēloša ogle. Bet lode joprojām auga augumā.

Perenele spēra soli tuvāk. — Esmu tev pateicīga.

Sfinksa atkāpās.

—    Būtu es apcirtusies un bēgusi, tu būtu mani nokampusi. Bet, kolīdz pateici, ka esmu varenāka nekā biju, es atskārtu, ka man taču ir vīra un dvīņu dota velte.