Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Tajā 1542. gada aprīļa dienā viņš beidzot bija sadūšojies tēvam pateikt, ka mācās koledžā, lai ar bez atvēlēs. Par mācībām bija ar mieru maksāt vectēvs, Viljams Vailds, un Dī bija iestājies koledžā bez tēva ziņas.

— Un kas tad būs, ja iesi tai skolā, ko? — Rolands noprasīja, kuplajai bārdai dusmās spurojoties uz visām pusēm. — Tur tev piebāzīs galvu ar visādām nejēdzīgām muļķībām. Tu samācīsies tos savus latīņus, grieķus, to matemātiku un filozofiju, to vēsturi un ģeogrāfiju, un kas man no tā? Kas tev pašam no tā? Ar to jau tev ne­pietiks. Gribēsi zināt atkal ko vairāk, un tas tevi, puika, aizvedinās neceļos. Tev mūžam nebūs miera, jo nekad nezināsi visu, ko gribi.

—  Saki, ko gribi, — piecpadsmitgadnieks izmocīja. — Iešu.

—   Tad būsi kā nazis, kas aptrulst no tā, ka tiek pārāk bieži trīts: draņķīgs rīks… un kam man tāds rīks, kas nekur nav lie­kams?

Doktors Džons Dī atvēra acis un atkal ieraudzīja šodienas Londonas ielas.

Pēc tās dienas ar tēvu runāt iznāca reti, arī tad, kad vecais vīrs jau tupēja Londonas Tauerā. Dī bija aizdevies uz Celmsfordu, tad uz nule nodibināto Trīsvienības koledžu un, necik ilgi, jau bija pa­zīstams kā viens no sava laika spožākajiem prātiem. Bet reizēm at­miņā atausa tēva vārdi, un nāca atskārta, ka Rolandam Dī bijusi taisnība: kāre pēc zinībām nebija remdējama un tik tiešām bija aiz­vedinājusi viņu nelāgos un bīstamos ceļos. Galu galā — pie Tumša­jiem vecajiem.

Un kaut kur prāta aizkaktiņa tumsībā, kur bija nogrūstas visas rūgtākās atmiņas, urdīgi par sevi atgādināja tie pieci vārdi.

Rīks, kas nekur nav liekams.

Lai kas bija sasniegts — gan izcilās sekmes un apbrīnojamie atklājumi, gan nevainojami precīza pareģotāja slava, pat nemir­stība un pazīšanās ar tiem, kas paaudzēm ilgi bijāti un pielūgti kā dievi un mītu varoņi, — pieci vārdi neatstājās, jo slepenībā māca bailes, ka tēvam izrādījusies taisnība arī šajā ziņā. Varbūt viņš tie­šām bija rīks, kas nekur nav liekams.

Pieri joprojām piespiedis pie vēsā stikla, viņš nokremšķinājās, tad paslēja galvu un ieskatījās salona tumsā. — Nezināju, ka man ir pašam sava lieta.

Basteta sagrozījās, ādas sēdeklim nošņirkstot. — Tāda lieta iekārtota visiem nemirstīgajiem un mirstīgajiem cilvēkiem, kas mums kalpo. Tavējā, starp citu, biezāka nekā visas pārējās, kopā ņemtas.

—  Jūtos pagodināts.

—   Gluži lieki. Es jau teicu — bezgalīgs kļūdu un neveiksmju saraksts.

—  Man žēl, ka tev radies tāds iespaids, — Dī klusu bilda. — Par laimi, man jāatskaitās ne jau tavā priekšā. Es atskaitos augstākai instancei, — viņš turpināja ar stingu smaidu uz lūpām.

Basteta iešņācās kā kaķis, kam aste iecirtusies durvīs.

—  Bet nu jau pietiks apmainīties laipnībām. — Mags aši saber­zēja rokas. — Kāpēc esi Londonā? Man šķita, pēc mūsu dēkām Milvelijā esi atgriezusies savā Beleiras savrupmājā.

—  Šodien mani uzmeklēja kāds, ko pazinu sensenos laikos, — Tumšā vecā dobji un nikni noņurdēja. — Kāds, ko domāju esam mirušu jau kur tas laiks un ar ko mūžam vairs negribēju runāt.

—  īsti nesaprotu, kāds man ar to sakars… — mags iesāka.

—  Ar mani sazinājās Marss Ultors.

Dī saslējās. Tagad, kad acis bija apradušas ar tumsu, pret maz­liet gaišāko loga četrstūri iezīmējās Bastetas kaķes galvas aprises.

—  Marss ar tevi runāja?

—   Pirmoreiz kopš ilgiem gadsimtiem. Un teica, lai es tev pa­līdzu.

Dī pamāja. Pirmīt, kad viņš devās projām no katakombām, Vecais tā arī netika atbildējis, vai piekrīt, ka civīņi tiek aizvedināti atpakaļ uz Parīzi un viņš Sofiju piespiež salauzt lāstu.

Nošvīkstēja drānas, un dievietes kaķa smaka pieņēmās spēkā.

—   Vai tas tiesa? — viņa noprasīja tik tuvu, ka Dī atsprāga atpakaļ, tālāk no viņas dvakojošās elpas.

Mags aizgriezās, izmirkšķinot asaras no acīm. — Vai… — viņš nokāsējās. — Vai ir tiesa — kas?

—   Ka vari viņu atsvabināt? Ragana viņu apkrāvusi ar lāstu un nost tādu neņems.

Karalienes Elizabetes galma nāves briesmās un ilgajos gadsim­tos pēc tam angļu mags bija pamanījies tikt cauri sveikā arī tāpēc, ka nemētājās nedz ar solījumiem, ko nespēja turēt, nedz ar drau­diem, ko nespēja īstenot. Brīdi viņš apdomāja atbildi, pieraudzīdams, lai sejā nebūtu nolasāms itin nekas. Salonā gan bija tumšs, bet viņš zināja, ka Vecajai ar kaķes galvu par to nekas. Viņa tumsā redzēja labi. — Ragana savas zināšanas un gudrības pārlikusi meitenē, Sofijā, kas, nu jau zinām, ir viena no leģendārajiem dvī­ņiem. Meitene pat atzinusies, ka zina, kā lāsts salaužams, bet attei­cās to darīt, kad Marss lūdza… lūgšus lūdzās. Tagad man atliek vienīgi panākt, lai nākamreiz, kad palūgsim to pašu, viņai būtu dibināts iemesls neatteikt. — Dī lūpas sašķobīja cietsirdīgs smīns. — Man atteikt nav viegli.

Tumšā vecā noņurdējās.

—  Neizklausās, ka tu starotu laimē. Man gan šķita, jāpriecājas, ka varat tādu kā Marss dabūt atpakaļ ierindā.

Vecā nepatīkami iesmējās. — Tu par Marsu Ultoru, par Marsu Atriebēju, neko daudz vis nezini, vai ne?

Mags mirkli klusēja, pirms atbildēja. — Zinu kaut ko no mī­tiem, — viņš atzinās.