Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—    Ak vai, Nikolas, — Perenele ierunājās savā senaizmirstās jaunības bretoņu izloksnē. Viņas vaibsti sazin kāpēc nocietinājās. Zaļās acis vērtās spoguļos, un viņa pārgāja uz angļu valodu.

—    Laiks bēguļot, un laiks stāties pretim naidniekam. Nikolas, ne reizi vien esmu teikusi — beidz slapstīties un cīnies. Tev ir piec­simt gadu krātas zināšanas alķīmijā, ar ko stāties pretim Dī un viņa Tumšajiem vecajiem. Bet visu laiku tu man esi teicis, ka nevari, — ka gaidi dvīņus. Nu tu viņus esi atradis. Un saki — esot stipri. Tad liec viņus lietā. Triecies tieši Dī impērijas sirdī, lai viņš redz, ka ne­esam galīgi bezpalīdzīgi. Ir laiks, Nikolas. Ir laiks iet cīņā.

Alķīmiķis pamāja. — Un tu? Noturēsies, līdz tikšu tev palīgā? Perenele jau sāka māt ar galvu, kad zirnekļtīklam cauri izšā­vās zobi un nagi, snaikstīdamies tieši virsū.

20. NODAĻA

Alķīmiķis, Džošs un Šekspīrs jau sāka piekrītoši māt ar galvu… tad attēls saira pikseļos, tomēr visi paguva samanīt šurp pašaujamies nagainu ķetnu. Visi trīs instinktīvi atsprāga atpakaļ.

—    Kas… kas tur bija? — Džošs apjucis izdvesa. Kreisais ek­rāns nerādīja neko, labajā ņirbēja koši sarkani un zaļi pleķi.

Fleimela kreisā plauksta sažņaudzās ap aproci tik cieši, ka pirkstu kauliņi nobālēja balti. Viņš piespieda labās plaukstas pirk­stus pie ekrāna, metālam pārskrēja sprikstis piparmētru zaļumā. Monitors ieņirbējās visās varavīksnes krāsās, tad uzsita desmit ne­sakarīgas, daudzkrāsainas svītras, iegarenas un trīsošas vertikālas joslas, kas lika domāt par kādu viņpasaulīgu, tukšu gaiteni. No Pereneles gan nebija ne miņas.

—  Kas tas bija? — Džošs atkārtoja.

Šekspīrs nogrozīja galvu. — Nav ne jausmas. — Tad, pastiepis labās plaukstas pirkstus, viņš pasniedzās tuvāk ekrānaņi. Piecas krāsu joslas sajūdzās ar viņa pirkstiem. — Kaut kas uzklupis Pere­neles kundzei, gribējis savainot. Cauri zirnekļtīklam. — Viņš ar nagu piesita pie ekrāna. — Izskatās, ka sakari nav pavisam pārtrū­kuši, varam sazināties caur sarautajiem pavedieniem. Varu pamē­ģināt vēlreiz.

—    Vai viņai… viņai nekas nekaiš? — noraizējies ieprasījās Džošs. Viņš pamanīja, ka aproce saplīsusi uz pusēm un pats vidu­cis sakusis vienlaidu čupā. — Nikolas?

Fleimels cieta klusu. Viņu kratīja drebuļi, pats no vaiga bāls, izkrities, mute apzilējusi. Uz lūpām bija Pereneles vārds, taču to viņš neizrunāja.

Ekrāns ietrīsējās… un tur atkal bija Perenele.

Viņa atkāpās, aizsegusies ar rokām. Kailais plecs un roka vis­garām bija pārplēsta pušu, brūce vīdēja sarkana un nejauka.

—  Perenele, — Fleimels izčukstēja gluži bez elpas.

Un tad viņi ieraudzīja neradījumu, kas pa akmens gaiteni lēni šjūca tieši virsū Burvei. Džošs kaut ko tādu redzēja pirmoreiz: ne­zvērs bija vienlīdz skaists un baismīgs. Apmēram cilvēka augumā, ar veselīga, gados jauna sārtvaidža seju, toties izkāmējušu rumpi, tā ka ribas izspīlēja gaišpelēko ādu. Pa grīdu klikšķinājās nagi — pa pusei cilvēka, pa pusei putna ķetnas, un rokām, kas citādi līdzi­nājās cilvēka plaukstām, nagi bija gari, melni un līki kā kaķim. No muguras bija izdīguši milzīgi sikspārņa spārni, kas vilkās nopakaļ.

Un tad parādījās otrs. Sieviešu kārtas. Smalko, daiļo seju ieskāva spoži melni mati. Taču izkāmējusi vēl vairāk nekā tas pir­mais. Viņas spārni bija sapluinīti un saplosīti, un labā kāja vilkās nopakaļ nepaklausīga.

—  Vetalas, — Fleimels šausmās nočukstēja. — Asinssūcēji, plēsēji.

Pereneles priekšā parādījās vēl kāds stāvs. Miglains un bez-

miesīgs, tomēr tāds kā cilvēks un vīriešu kārtas. Savīkstījis dūres, viņš iegaudojās.

Fleimela aura uzvirmoja spoži zaļa, nāsīs neciešami stipras iecirtās piparmētras. — Man jāiet palīgā, — viņš izmisis iesaucās.

Pēkšņi barakā iebruka Palamēds. — To auru — dzēst nost! — viņš pavēlēja.

Bruņiniekam aiz muguras platām acīm stāvēja Sofija, bet dur­vīs riedami un rūkdami drūzmējās sarkanacainie suņi.

—     Perenele ķezā, — Džošs teica, uzlūkodams Sofiju. Viņš zināja, ka māsai Perenele ir tuva.

—  Fleimel, beidz! — bruņinieks iekliedzās.

Bet alķīmiķis neklausīja. Saplīsušo aproci murdzīdams krei­sajā plaukstā, viņš uzbūra spožu smaragdzaļu gaismu un tad pie­spieda labo plaukstu pie monitora. — Perenele! — viņš sauca.

Fleimela piparmētras noslāpa, jo telpu piestrāvoja saracēņu bruņinieka auras āboliņa smarža: tas sagrāba alķīmiķi aiz pleciem. — Liecies taču mierā, Nikolas. Tu mūs visus iedzīsi postā.

Alķīmiķa aura piepeši iedzirkstījās vēl jo spožāka, vispirms smaragdzaļa, tad kā nefrīts, tad tumši olīvzaļa. Bruņinieks atsprāga atpakaļ kā lēmēts, ar visām bruņām bīstami triekdamies pret sienu. Visgarām važu kreklam aizsprikstīja zaļas liesmas. — Vil! Apturi

viņu! — Palamēds iekliedzās, bailēs atcerējies savu dzimto akcentu.

—  Pārtrauc tos sakarus!

—   Kungs, lūdzu… — Šekspīrs pavilka alķīmiķi aiz piedurk­nes. Tūliņ arī pa viņa roku augšup aizdancoja indīgi zaļas spriks­tis, un viņš grīļodamies atsprāga atpakaļ, atsizdamies pret kamīna režģi.

Džošs notupās alķīmiķim pie kājām un vērās uz monitoru.

—  Ko tu centies panākt? — viņš noprasīja.