Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Man šķita, ka ar sudraba lodēm vilkačus var piebeigt, — ieminējās Džošs. — Bet laikam tad jau… ne?

—    Nē, — Fleimels atteica. — Man vienmēr labāk veicies ar etiķi.

—  Vai citronu, — piebalsoja Šekspīrs. — Un, ja ne citādi, ļoti labi der pipari. — Pamanījis mulsumu Džoša sejā, viņš paskaid­roja: — Vai nu uzšpricē, vai iesvied acīs un nāsīs. Šie apstāsies un, kamēr šķaudīs, vari ņemt kājas pār pleciem.

—  Etiķis, citrons un pipari, — Džošs atkārtoja. — Kaut nu ne­aizmirstos to visu iekraut vilkaču medību somiņā. Un, ja neviens vilkacis gluži ceļā negadīsies, var sabrūvēt salātus, ja nu kas! — viņš sarkastiski piezīmēja.

Šekspīrs nogrozīja galvu. — Nē, nē, kārtīgiem salātiem vajag olīveļļu, — viņš vēstīja dziļā nopietnībā. — Un ar olīveļļu pret puszvēriem neko neiesāksi.

—  Lai gan pret bruksām un stregām noder it labi, — izklaidīgi nomurmināja Fleimels, veidodams fraktāļiem līdzīgus rakstus abos monitoros.

—  To es nezināju, — Šekspīrs atsaucās. — Un kā tad lai…

—  Kas notika ar dārgumu meklētāju? — Džošs iejaucās, sapik­tojies, ka saruna aizgājusi greizi.

—  Ā, Perenele viņu izpestīja no omā nagiem.

—  Omā? — vienā balsī pārvaicāja Džošs un Šekspīrs.

—  No saskvaču cilts… saskečavu, — Fleimels atteica un tobrīd ekrānā parādījās liela auguma masīvs cilvēks, no skata primitīvs, viscaur noaudzis ar sarkanīgu vilnu un ar mezglainu, no koka sak­nes darinātu milnu rokā. — Sniega cilvēks, — viņš piebilda.

—  Sniega cilvēks, nūja. — Džošs nogrozīja galvu. — Tu gribi teikt, ka sniega cilvēks — sniega cilvēki dzīvo Amerikā?

—   Kā tad! — Fleimels atvēcinājās. — Kad Perenele izpestīja dārgumu meklētāju no oma cilts gūsta, — viņš turpināja, glāstī­dams aproci, — tas viņai iedāvāja visas tās sudraba lodes. — Ap­rocei pāri pārsprikstēja zaļa dzirkstele. — Noskatījos, kā viņas aura visas lodes izkausē un saveido par aproci… — Barakā atkal uzvē­dīja piparmētras. Paņēmis sudraba aproci, alķīmiķis to sažņaudza pirkstos. — Viņa allaž teikusi, ka aprocē ielikusi daļu sevis.

Un tūdaļ abos monitoros attēls noraustījās. Nākamajā mirklī visi trīs vērās uz Pereneli Fleimelu.

19. NODAĻA

Nebūtu Aijalas, Perenele tik un tā būtu metusies lejā — uz piparmētru smaržas pusi. Tik svaigā un spirgtā smarža pāršalca gan grausta, gan jūras sāļo dvaku. Alkatrazā tagad oda citādi — pēc nezvēriem, kas drūzmējās pagrabos.

De Aijala apstājās pie kameras un palidoja nostāk. Durvis aiz­auda milzīgs, biezs zirnekļtīkls. Vizošajā tīmeklī trīsēja ūdens piles. Te piparmētras jautās visspēcīgāk.

—   Nikolas? — Perenele mulsi iesaucās. Tā nepārprotami bija vīra pazīstamā, brīnišķā smarža… Bet šeit? Viņa raudzīja ieskatī­ties viņpus tīmeklim, kameras tumsā. — Nikolas? — viņa iečuks­tējās vēlreiz.

Pēkšņi visas piles tīmeklī ievizējās un saplūda kopā. Tīmeklis uz mirkli vērtās lielā spogulī, kurā viņa vērās pati uz sevi, tad tas satumsa un apdzisa, tā ka saredzams kļuva paša tīkla raksts. Ik­katru smalko pavedienu pāršalca zaļa spriksts, un viņa skaidri dzirdēja Nikolasu sakām: — Viņa allaž teikusi, ka aprocē ielikusi daļu no sevis. — Tūdaļ tīmeklis atkal vizēdams atdzīvojās, un pretim vē­rās trīs pārsteigtas sejas.

—   Nikolas! — Perenele aizgrābti izčukstēja, ar varu valdīda­mās, lai aura neuzliesmo. Neiespējami, bet tāda nu bija pasaule, kurā jādzīvo. Instinkts teica priekšā, ka tā ir zīlniecība, ka šķid­rums zirnekļa tīmeklī tiek izmantots kā ekrāns… Un zināja arī to, ka vīrs neko tādu neprot, kas neko tādu nav mācējis. Tomēr Nikolass viņu pārsteidza neba pirmoreiz, lai gan precējušies viņi bija jau vairāk nekā sešsimt gadu.

—  Nikolas, — viņa izdvesa. — Tu!

—  Perenele! Ak, Perenele!

Nikolasa balss bija tik pārlaimīga, k.i viņai aizrāvās elpa. Burve norija asaras un tad pievērsās vīram ar kritisku skatu. Rie­vas pierē dziļākas, jaunas iegūlušas ap acīm un degunu, zem acīm zilgani maisiņi, mati nosirmojuši, bet tas nekas — galvenais, ka dzīvs. Pakrūtē kaut kas notrīsēja un aprima. Sfinksa teica — NikoIasam beigas, Morigana kladzināja, ka Nidhjegs ārdās pa Parīzi. Par Nikolasu un visu, kas viņam draud, bija gandrīz bail domāt. Bet te nu viņš bija — nepārprotami novecojis, neapšaubāmi pārgu­ris, toties dzīvāks par dzīvu!

Re, Nikolasam aiz muguras tas puika. Džošs. Arī saguris. Piere notraipīta, mati sapinkāti, bet citādi nekad. No Sofijas nebija ne miņas. Savaldīgi viņa pavērās uz vīreli līdzās Nikolasam. It kā kaut kur redzēts.

—   Es ilgojos pēc tevis, — teica Nikolass. Pacēlis labo plaukstu, viņš izpleta pirkstus. Pasaules otrā malā Perenele neapzināti darīja tāpat, it kā abu plaukstas varētu saskarties. Viņa uzmanījās, lai ne­pieskartos tīmeklim, jo bija skaidrs, ka tālab sakari varētu pār­trūkt.

—   Tev nekas nekaiš? — Nikolasa balss atvēdīja kā čuksts, un viņa seja noraustījās, tīmeklim nokustoties caurvējā — gaiteņa viņā galā durvis bija vaļā.

—  Nē, nekas, esmu sveika un vesela, — viņa atsaucās.

—  Ātri, Perij, nav laika. Kur tu esi?

—  Necik tālu no mājām. Alkatrazā. Un tu?

—  Laikam tālāk, lai cik žēl. Londonā.

—  Londonā! Morigana teica — tu esot Parīzē.