Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Šekspīra miklās acis pagriezās uz alķīmiķa pusi, tad viņš pa­māja. — Ak jā, Sebastians. Bet par viņu Dī nelikās zinis. Viņš sāka sarunu ar mani — vispirms angliski, tad latīniski, tad grieķiski. Prasīja, lai iesaku kādu grāmatu, un es piedāvāju Ovīdija "Mēdeju", ko viņš nopirka. Tad vaicāja, vai man te patīkot. — Šeks­pīrs cieši vērās uz Fleimelu. — Teicu — nē. Un Dī man piedāvāja kļūt par viņa mācekli. Kad tev piedāvā izvēlēties — būt par izsū­tāmo un apkopēju grāmatveikalā vai arī par angļu varasvīra mā­cekli…

Džošs pamāja. Viņš pats skaidri zināja, ko būtu izvēlējies.

—    Tad nu kļuvu par Dī mācekli. Varbūt pat vairāk — sāku just, ka esmu viņam dēla vietā. Vienu nevar noliegt — tieši viņš mani padarīja par to, kas esmu.

Sofija apjukusi paliecās pāri galdam. — Tas ir kā — padarīja par to, kas tu esi?

Šekspīra acīs iegūla skumjas. — Dī manī kaut ko saredzēja — kari pēc sensācijām, pēc dēkām — un piedāvāja man tādu apmāčību un izglītību, kādu Flemingi — Fleimeli — nedz piedāvāja, nedz būtu varējuši piedāvāt. Mags man parādīja brīnumus — vārda tiešā nozīmē. Aizveda mani uz neapjaustām pasaulēm, sa­baroja manu iztēli, ļāva pētīt savu brīnišķo bibliotēku, kālab varēju iemantot valodu, kādā redzētās pasaules aprakstāmas. Pateicoties doktoram Džonam Dī, es kļuvu par rakstnieku Viljamu Šekspīru.

—  Tu izlaidi to vietu, kurā viņš lika tev nakts aizsegā ielavīties mūsu mājā un nozagt Grāmatu, — salti piezīmēja Nikolass Fleimels. — Un, kad tev neveicās, viņš apsūdzēja mūs par spiegošanu Spānijas labā. Piecdesmit karalienes gvardu ielenca grāmatveikalu un iebruka bez kāda brīdinājuma. Sebastianu ievainoja, Perenele dabūja plecā musketes lodi un gandrīz nomira.

Šekspīrs, to noklausījies, gausi pamāja. — Kad tas notika, mēs ar Dī bijām izbraukuši no Stretfordas, un par visu dabūju zināt daudz, daudz vēlāk, — viņš tikko dzirdami izdvesa. — Un tad, protams, jau sen bija par vēlu. Biju Dī varā: viņš man bija iedvesis, ka būšu tāds rakstnieks, kāds gribēju būt. Lai cik neticami tas iz­klausījās, es ticēju. Mans tēvs bija cimdu meistars un vilnas tirgo­tājs, rados nebija neviena rakstnieka, nedz dzejnieka vai drama­turga, neviena aktiera. — Viņš nogrozīja galvu. — Varbūt labāk vajadzēja iet tēva pēdās.

—   Tad pasaule būtu stipri pelēkāka, — klusu ierunājās Palamēds. Saracēņu bruņinieks no Šekspīra un alķīmiķa nebija ne acu nolaidis.

—  Apprecējos. Sadzima bērni, — Šekspīrs turpināja jau žiglāk, vērsdamies vienīgi pie alķīmiķa. — Vispirms meitiņa, mana skaistā Suzanna, pēc diviem gadiem dvīņi — Hemnets un Džūdita.

Sofija un Džošs saslējās un pārmija skatienus — par Šekspīra dvīņiem viņi dzirdēja pirmoreiz.

Iestājās ilgs klusums, beidzot nemirstīgais bards ievilka trī­sošu elpu. Uz koka galda izplājis garos pirkstus, viņš iezīdās tajos ar skatienu. — Tad es sapratu, kāpēc Dī par mani interesējies. Sazin kā viņš zināja, ka man būs dvīņi, un iedomājās, ka tie būs tie paši, kas piesaukti Grāmatas leģendā. 1596. gadā biju Londonā, Stretfordas mājā vairs nedzīvoju. Dī apciemoja manu sievu un pie­dāvājās ņemt dvīņus mācībā. Viņa muļķīgā kārtā piekrita, lai gan ap to laiku par doktoru jau sāka klīst nelāgas valodas. Pēc dažām dienām viņš mēģināja Hemnetu atmodināt. Puika neizturēja, — bards nobēra. — Manam dēlam bija vienpadsmit gadu.

Labu laiku neviens nebilda ne vārda, tikai lietus grabinājās pret metāla jumtu.

Pēdīgi Šekspīrs pacēla galvu un uzlūkoja Fleimelu. Barda acis bija asaru pilnas, vaigi slapji. Apgājis galdam apkārt, viņš nostājās iepretim alķīmiķim. — Muļķa puika jūs nodeva, neko nezinot un nejēdzot. Galu galā es par to samaksāju ar sava dēla dzīvību. Nikolas, es neesmu tavs ienaidnieks. Dī es ienīstu tik ļoti, ka tu to nespēj pat aptvert. — Šekspīrs cieši iegrābās alķīmiķa delmā. — Esmu ilgi gaidījis šo tikšanos. Mēs abi par magu zinām vairāk nekā jebkurš cits zemes virsū. Esmu piekusis bēguļot un slēpties. Laiks likt kopā gan prātus, gan spēkus. Laiks iet cīņā pret Dī un Tumšajiem vecajiem. Ko saki? — viņš noprasīja.

—   Plāns labs, — Džošs iesaucās, iekams Fleimels paguva bilst kaut vārdu. Un, to teikdams, labi apjēdza, ka pats nesaprot, ko saka. Runātājs bija Marss. — Esat bēguļojuši augu mūžu. Dī neie­domāsies, ka pēkšņi darīsiet ko citu.

Palamēds uzkrāva uz galda milzīgās rokas. — Puikam tais­nība, — viņš nopūtās. — Magam izdevies jūs te, Londonā, iedzīt slazdā. Ja bēgsiet — notvers.

—  Un notvers arī tad, ja paliksim tepat, — Džošs izspēra.

Nikolass Fleimels visus noskatīja, jaušami nobažījies. — Ne­zinu gan… — viņš beidzot noteica. — Ja vien varētu aprunāties ar Pereneli — viņa gan zinātu, ko iesākt.

Šekspīra sejā pirmoreiz atvizēja gaišs smaids. — Man šķiet, to mēs varam nokārtot.

17. nodaĻa