Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Perenele Fleimela stāvēja uz sliekšņa un cieši vērās pustumsā. Smagās metāla durvis, savu laiku nokalpojušas, gulēja viņai pie kājām šķības un greizas, no eņģēm tās bija izrāvis pagraba cietumkameru zirnekļu karapūlis. Kolīdz Areopenaps iekūņojās, nobēdzinājās arī dzīvajos palikušie zirnekļveidīgie, un Alkatrazu tagad klāja tikai mušu apvalki un zirnekļu līķi. Viņa aizdomājās: kurš — vai kas — mušas sūtījis šurp. Skaidrs, kāds no stiprajiem; kāds, kas varbūt jau tagad ir gatavs spert nākamo soli.

Piešķiebusi galvu, Perenele aizbāza aiz auss garo, melno matu šķipsnu, aizvēra acis un ieklausījās. Dzirde viņai bija asa, tomēr neko kustam nevarēja saklausīt. Bet Burve zināja, ka cietumkameras nav tukšas. Salas pagrabi bija pilni ar asinssūcējiem un jēlas miesas ēdājiem, vetalām, mīnotauriem, vindigo un oniem, troļļiem un pērtiķcilvēkiem, un tur, protams, tupēja arī nāvīgi bīstamā sfinksa. Saule bija uzlādējusi Pereneles auru, un ar sīkākajiem mošķiem viņa galā tiktu, lai gan ar mīnotauriem un vindigo ietu grūtāk, bet stāties pretim sfinksai nebija ko domāt. Neradījums ar lauvas rumpi un ērgļa spārniem barojās no maģiskās enerģijas — pietika spert kāju tuvāk, lai no auras vairs nepaliktu ne miņas un no spēkiem tāpat.

Ierūcās vēders — Perenele piespieda tam plaukstu. Gribējās ēst. Pēdējā laikā Burve tikpat kā neēda, taču saprata, ka notērētās enerģijas vietā jāuzņem kalorijas. Būtu Nikolass līdzās, par to ne­vajadzētu raizēties: abu daudzajos ceļojumos viņš sazin cik reižu, alķīmiķis būdams, pārvērtis akmeņus maizē un ūdeni virā. Perenelei bija prātā pāris Grieķijā apgūtu pilnības raga burvestību, ko paēst tur pietiktu, taču tas nozīmētu likt lietā auru, un tad sfinksa būtu klāt kā saukta.

Cilvēki uz salas nebija redzēti, jāšaubās, vai kāds tur varētu pārciest vienu vienīgu nakti, palikdams vesels miesā un garā. Nesen, pirms mēnešiem sešiem, kādā laikrakstā bija lasīts, ka Alkatrazu iegādājusies kāda privāta korporācija, kas publiskus apmeklējumus pagaidām nepieļaušot. Valsts īpašums tikšot pār­vērsts multimediālā vēstures muzejā. Tagad, kad bija skaidrs, ka salu nopircis Dī, Burve sprieda, ka teiktais ir meli. Tomēr, vēl jo ļaunāk, — kad uz salas nu jau pusgadu neviens cilvēks nebija ne kāju spēris, arvien mazāk varēja cerēt, ka te kāds atstājis kaut ko ēdamu. Bet badu ciest viņai iznāca neba pirmo reizi.

Mags cietumā bija sapulcējis karapūli — neradījumus no visu tautu un visu rasu mītiem. Te bija itin visi briesmoņi, kas cilvēkiem vismaz tūkstoš gadu rādījušies murgos. Un, ja reiz bija karaspēks — acīmredzot brieda karš. Pereneles pilnīgās lūpas savilkās rūgtā smīnā. Pēc visa spriežot, Alkatrazā viņa bija vienīgais cilvēks… līdz ar dažnedažādiem mītiskiem briesmoņiem, lietuvēniem, vampīriem un puskustoņiem. Jūrā šļakstinājās nereīdas, cietuma dzīlēs kluknēja pēc atriebes izslāpusi Vārnu dieviete, un uzbrukumā nāca kāds neiedomājami spēcīgs Vecais vai kāds no Nākamās paaudzes.

Pereneles smīns apdzisa. Skaidrs, ka savureiz noteikti bijis vēl ļaunāk, taču acumirklī nekas tāds neatausa atmiņā. Bet allaž līdzās bija Nikolass. Kopā viņi bija neuzvarami.

Augšup pacēlās viegla vēja pūsmiņa, sabužinādama Burves matus, tad uzvirmoja putekļu vērpetes un pustumsā pazibēja kāds stāvs. Perenele atlēca atpakaļ saules gaismā, kur jutās visspēcī­gākā. Diez vai sfinksa to saodīs uzreiz: kodīga lauvas, putna un čūskas smaka.

Stāvs materializējās durvu ailā, līdz ar gaismas stariem ieman­tojot apveidu un vieliskumu: to veidoja rūsas putekļi un vizoši zirnekļtīmekļu pavedieni. Tas bija Huans Manuels de Aijala, Alkatrazas atklājējs un aizgādnis. Spoks zemu paklanījās. — Prieks jūs redzēt spirgtu un veselu, kundze, — viņš ierunājās senlaicīgā, smalkā spāņu valodā.

Perenele pasmaidīja. — Vai tad tu cerēji, ka būšu tev piebied­rojusies spoku rindās?

Pa pusei caurspīdīgais de Aijala pacēlās gaisā un kārtīgi ap­domāja jautājumu, tad papurināja galvu. — Es jau zināju — ja kri­tīsi te, uz salas, nepaliksi. Tavs gars aizklejotu plašajā pasaulē.

Perenele piekrītoši pamāja, un acis viņai aizvilkās ar skumju plīvuru. — Es dotos projām — lai uzmeklētu Nikolasu.

Smaidā pazibēja spoka nevainojamie zobi, par kādiem dzīves laikā viņš varēja tikai sapņot. — Nu, nu, kundze, panāciet šurp: manu­prāt, ir šis tas, ko jums der redzēt. — Apcirties viņš laidās lejup pa kāpnēm. Perenele vilcinājās, Aijalam viņa uzticējās, tomēr spoki nebija tie prātīgākie no visiem un bija viegli apmuļķojami. Bet tad

pavisam vāra un gaistoša, gandrīz iedomāta, jūras mikli sāļajā

_ _ _ _

gaisa uzvēdīja piparmētru smarža. Ne mirkli nedomājot, Burve metās spokam nopakaļ zemzemē.

18. NODAĻA