Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Mags pielieca galvu, lai noslēptu smaidu. Kolīdz bija izskanē­jis šis jautājums, bija skaidrs, ka Vecais darīs visu, ko vajag. Anglis vienmēr bija lepojies ar savu izdomu — tieši šī spēja viņu bija pa­darījusi par vienu no pasaulē atzītākajiem magiem un nekromantiem, taču pat tāds nespēja iedomāties, ko, nozīmē akmens čaulā pavadīti gadsimti. Iepriekšējā dienā, kad Kara dievs lūdzās, lai Sofija salauž lāstu, viņš Marsa balsī bija sadzirdējis izmisumu, un tas prātā uzšķīla kādu domu.

—  Tu zini, ka turu vārdu, — Dī iesāka.

Marss klusēja.

—  Nūjā, esmu melojis, krāpies, zadzis un nogalinājis, bet tikai ar vienu domu — lai Vecie atgriežas zemes virsū.

—  Mērķis attaisno līdzekļus, — Marss īgni novilka.

—  Tieši tā. Un tu zini — ja reiz tev došu vārdu, ja zvērēšu, es solīto pildīšu. Vakar tu teici, ka skaidri redzi, kas man prātā.

—   Es zinu, ka, par spīti visiem taviem trūkumiem — vai var­būt pat pateicoties tiem —, tu esi godavīrs, kaut gods te izprotams visai specifiskā nozīmē, — Marss atteica. — Tāpēc — jā, ticēšu tev uz vārda.

Dī spēji pieslējās kājās un pagājās aiz statujas, tā ka Marsam palika apslēpts viņa uzvarošais smīns. — Endoras Ragana lāstu no tevis nemūžam nenoņems, vai ne?

Marss Atriebējs ilgi klusēja, bet Dī pat negrasījās iejaukties. Viņš gribēja, lai Vecais, kā nākas, apdomā to, kas teikts; lai atzīst, ka akmens čaulā viņam lemts mocīties līdz laika galam.

—  Jā, — dievs beidzot nosēca. — Nenoņems vis.

—   Varbūt kādudien es dabūšu zināt, par ko tev tāda sodība?

—  Varbūt. Bet ne no manis.

—  Tātad esi sprostā… bet varbūt ne.

—  Ko tu ar to domā?

Dī ņēmās pulksteņrādītāja virzienā riņķot ap sastindzināto Veco. Klāstīdams savu ieceri, viņš runāja klusi un apvaldīti. — Vakardien tu atmodināji Džošu, saules dvīni. Tu viņam pieskāries — esi ar viņu saistīts.

—  Jā, saikne ir, — Marss piekrita.

—    Ragana pieskārusies mēness dvīnei, devusi viņai Gaisa maģiju un pielādējusi pilnu ar savām zināšanām, — Dī turpināja. — Vakar tu teici, ka meitene noteikti zina, kā atbrīvot tevi no lāsta.

—  Un viņa teica — jā, — Marss nočukstēja.

Uzplājis statujai pa plecu, Dī pietupās. Kambarī iesprakšķējās statiskā elektrība. — Un viņa liedzās to darīt! Bet vai viņa liegsies arī tad, ja uz kārts būs likta viņas brāļa — nē, pag, vēl jo labāk — viņas vecāku dzīvība? Liegsies? Varētu liegties?

Dūmi, kas cēlās no Vecā bruņucepures sejsega, vērtās balti, tad melnpelēki. — Viņa zināja, kas es esmu, kāds esmu, ko esmu darī­jis, uz ko esmu spējīgs, tomēr nāca, lai izglābtu brāli, — Marss vār­dus pār lūpām vēla ļoti gausi. — Man šķiet, viņa darīs visu, lai glābtu savu brāli un ģimeni.

—   Tad klausies manu zvērestu, — Dī runāja tālāk. — Sameklē to puiku, un es zvēru, ka atvedīšu pie tevis gan meiteni, gan viņas brāli, gan vecākus. Kolīdz viņa sapratīs, ka tiem citiem draud nāve, tavs lāsts kritīs — to es garantēju.

16. NODAĻA

No ārpuses dubļu klajumā ietupusī metāla baraka izskatījās sagrabējusi un noplukuši, bet, gluži kā viss šajā lūžņu novietnē, tas izrādījās tikai māns. Iekšā viss bija kārtībā, tur valdīja nevaino­jama spodrība. Vienā telpas galā bija virtuve un ēdamgalds: turpat blakus — izlietne, ledusskapis un plīts. Pa vidu — garš galds ar datoru un diviem monitoriem, bet barakas otrā galā — liels plat­ekrāna televizors un divi ādas dīvāni. Trijos metāliskos statīvos grēdojās desmitiem DVD.

Kolīdz dvīņi nopakaļ Šekspīram iegāja būdā, acumirklī bija skaidrs, ka tur iet vaļā strīdiņš. Fleimels un Palamēds stāvēja katrs savā virtuves koka galdiņa galā, bruņinieks'— sakrustojis rokas pār masīvajām krūtīm, Fleimels — sažņaudzis dūres. Abu auras jaucās un virmoja, sitās nāsīs.

—   Man šķiet, labāk pagaidiet laukā, — Nikolass klusu noteica, pametis skatu uz Džošu un Sofiju, tad — uz bruņinieku. — Vēl mirklīti.

Sofija jau spēra soli uz durvīm, bet Džošs parāva māsu atpakaļ. — Nē. Es domāju, pagaidīsim tepat, — viņš noskaldīja. Džošs pa^ skatījās uz Palamēdu, tad uz alķīmiķi. — Ja jums kas sakāms, sakiet tā, lai dzirdam. Galu galā, runa ir par mums, vai ne? — Viņš pašķie­lēja uz māsu. — Mēs taču esam… kā tur bija? — viņš noprasīja.

—  Katalizators, — māsa nāca talkā.

Džošs pamāja. — Katalizators, — viņš atkārtoja, kaut bija do­mājis gluži citu vārdu. Aplaidis skatu visapkārt, viņš ciešāk nopē­tīja datoru, tad paskatījās uz māsu. — Neciešu, ka pieaugušie sūta tevi laukā no istabas, kad runā tieši par tevi. Kā tu?

Sofija bija vienisprātis. — Man riebjas.

—   Mēs jau ne par jums, — Fleimels nobēra. — Taisnību sakot, ar jums tam nav nekāda sakara. Runa ir par vienu līdz galam ne­nokārtotu lietu — man ar misteru Šekspīru.

—   Acumirklī, — Džošs paspēra soli uz priekšu, visiem spē­kiem pūlēdamies, lai balss būtu bezkaislīga un netrīsētu, — mums ir sakars ar visu, kas notiek. — Viņš ielūkojās alķīmiķim acīs. — Tu mūs gandrīz esi iegrūdis nāvē. Esi pārvērtis mūsu dzīvi neatgr… neatgredzen…

—  Neatgriezeniski, — Sofija teica.

—  Neatgriezeniski, — Džošs atkārtoja. — Un, ja jums abiem ir problēma, tā ir mūsu problēma, un mums to vajag zināt.