Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Pieliecies tuvāk, mags nopētīja bruņcepuri, kas pilnībā sedza Marsa galvu. Zem iedzeltenā sacietējušā kaula karkasa joprojām vīdēja pelēks akmens. Tas vizēja kā granīts, tomēr nebija dabisks akmens. Uz mirkli Dī Tumšā vecā sametās tā kā žēl. Endoras Ragana tika padarījusi viņa auru redzamu, akmenscietu un neiedomājami smagu, Marsu iesprostojot tādā kā akmens slazdā. Kolīdz dievs čaulu rāva nost, aura uzmutuļoja kā lava un nekavējoties sacietēja no jauna. Marss, savulaik joņojis pa visu pasauli un ar sazin cik segvārdiem kā dievs baudījis desmitiem tautu pielūgsmi, jau tūk­stošiem gadu bija praktiski paralizēts. Dī neviļus aizdomājās — diez kādu noziegumu Kara dievs pastrādājis, lai Raganu aizvai­notu tik smagi, ka viņa to nolēmusi mūžīgai miroņa dzīvei. Droši vien kaut ko tiešām baisu. Tad maga lūpas savilkās smīnā — nāca atskārta. Pastiepis roku, viņš pieklauvēja pie bruņucepures. Klau­vējiens kaula kambarī izskanēja dobjš un slāpēts. — Es zinu, ka mani dzirdi, — Dī vienkārši teica. — Domāju, ka nu tavs liktenis piepildīts, — viņš turpināja. — Vispirms Ragana tevi iespundēja paša aurā, un tad es — kaula čaulā.

No Tumšā vecā bruņucepures piepeši gaisā uzvirmoja melnas dūmu grīstes.

— Re, cik labi, — Dī nomurmināja. — Es jau domāju, ka esi pagalam.

Bruņucepures melnajos caurumos iezvērojās sarkani redzokļi. — Mani piebeigt nav nemaz tik viegli. — Marss runāja čērkstoši, ar nenosakāmu akcentu.

Izslējies Dī notrauca neesošus putekļus no ceļgaliem. — Zini, tā teicis ikkatrs Vecais, ko man vajadzējis piebeigt. Bet tavās dzīslās rit asinis. Un nogalināt var visu, kas dzīvs. — Mags smīnā atklāja sīkos zobus. — Jāatzīst gan, ka tu esi ciets rieksts, piebeigt tevi ir grūti, gandrīz neiespējami, tomēr var. Es zinu. Nav pirmā reize. Padomā, vēl nedēļa nav apkārt, kopš noslaktēju Hekati.

Bruņucepures iekšpuse uz brīdi iegailējās koši sarkana, tad gaisma sāka bālēt. Iesprostots granītā un kaulā, Marss nespēja kus­tēties, taču Dī skaidri juta Vecā skatienu. No bruņucepures mutes atveres augšup vijās melni dūmi, un acu vietās vīdēja divas košsarkanas, gaišziliem lāsumiem izraibinātas lodes. — Vai esi atgrie­zies, lai paņirgātos?

—   Ne gluži. — Dī apstaigāja tēlus, noskatīdams tos no visām pusēm. — Bet, ja reiz esmu te, var jau arī paņirgāties. — Viņš pār­vilka plaukstas pār Vecā plecu un juta savu auru uzsprikstījam — cauri miesai izšāvās enerģijas lādiņš. Lai cik cieši Marss bija iespun­dēts akmens un kaula čaulā, viņa aura joprojām bija spēcīga.

—   Kad tikšu laukā, — Marss noducināja, — un tikšu — par to vari būt drošs, — tev ķeršos klāt pirmajam. Uzmeklēšu, pirms vēl sākšu skaidrot, kur tagad Endoras Ragana, un mana atriebība būs briesmīga.

—  Ai, cik bailīgi, — Dī sarkastiski atsaucās. — Ragana tevi ak­menī turējusi tūkstošiem gadu. To lāstu tev nav izdevies nokratīt. Un tu zini — ja kaut kas notiks ar Raganu, lāsts aizies viņai līdzi kapā, tā ka akmens sprostā paliksi mūžīgi mūžos. — Mags pagā­jās, lai nostātos iepretim Vecajam. — Varbūt man parūpēties, lai Ragana ir pagalam? Tad tu mūžam netiksi brīvs.

Bruņucepurē kaut kas iešņācās un iegārdzās, un tikai pēc laba brīža mags aptvēra, ka Vecais smejas. — Tu! Nogalēsi Raganu? Mani dēvēja par Kara dievu, un mans spēks bija briesmīgs. Ar visu to es nespēju viņu nogalēt. Kolīdz nostāsies pret Raganu, viņa no­darīs sazin ko, turklāt droši, ka mocīsies vismaz tūkstoš gadu. Reiz viņa veselu romiešu leģionu pataisīja par sīkiem pintiķīšiem, ko savēra sudraba stieplē, lai pašai iznāk kaklarota. Un tie visi bija un palika dzīvi gadsimtiem ilgi. — Vecais atkal šņirkstoši nosmējās. — Viņa mēdza kolekcionēt dzintara papīrpreses, un ikkatrā iesprostoja kādu, kas nebija kaut ko izdarījis viņai pa prātam. Tad nu — aiziet! Klūpi virsū Raganai! nešaubos — tevis dēļ viņa iz­gudros kaut ko īpašu.

Dī pieliecās tuvāk Vecā galvai. Pietupies viņš savija pirkstus un cieši ielūkojās akmens bruņucepures dūmojošajās dzīlēs. Pretim vērās divi košsarkani punktiņi. Novēcinājis roku, mags sev virs galvas uzbūra zeltainas gaismas lodi. Dī cerēja, ka spilgtā gaisma

Marsu apžilbinās, taču sarkanie redzokļi zvēroja kā zvērojuši. Mags aizbūra gaismas lodi līdz kambara griestiem, un tur tā ap­dzisa rāmāka, telpai liekot tīties sarkanbrūnā puskrēslā. — Nāku ar piedāvājumu, — Dī ierunājās pēc krietna klusuma brīža.

—  Tu man neko nevari piedāvāt.

—  Ir viena lieta, — Dī droši teica.

—   Pats esi nācis, vai tevi sūtījuši tie, kam tu kalpo? — Marss noprasīja.

—  Neviens nezina, ka esmu te.

—  Arī itālis ne?

Dī paraustīja plecus. — Varbūt nojauš, bet viņš te neko nevar iesākt. — Apklusis viņš nogaidīja. Dī stipri paļāvās uz pauzēm. Pieredze liecināja, ka cilvēki bieži vien runā tikai tāpēc, lai aizpil­dītu klusuma brīžus.

—  Ko tu gribi? — Marss neizturēja.