Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Un ko tagad darīsim, Džoš? — Sofija noprasīja tikpat skarbi kā brālis. Doma, ka Fleimeli viņus izmantojuši, uzdzina nelabumu. Ja grāmatveikaliņā nebūtu uzradies Dī, kas ar viņiem būtu noticis? Ko Fleimeli ar viņiem būtu iesākuši?

Satvēris Sofiju aiz rokas, Džošs vilka māsu uz smirdošo me­tāla baraku, vērīgi lūkodamies, lai kāja neiesperas peļķē. Suņi sa­slējušies atsēdās, galvas līdzi grozīdami, sarkanajām acīm spīgojot.

—  Atpakaļceļa nav. Izvēles nav, Sof, mums jāiet līdz galam.

—  Bet kas tas par galu, Džoš? Kur ir tas gals? Kā viss beigsies?

—    Nav ne jausmas, — viņš atteica. Apstājies viņš ieskatījās māsas zilajās acīs, dziļi ievilka elpu krūtīs un apvaldīja dusmas.

—  Bet tu zini, ko es zinu! Runa ir par mums!

Sofija pamāja. — Tev taisnība. Pareģojums — tas ir par mums, mēs esam zelts un sudrabs, mēs esam īpaši.

—    Un Fleimels bez mums nevar iztikt, — Džošs piebalsoja.

—  Un Dī arī. Nupat derētu tikt pie kādām atbildēm.

—     Doties uzbrukumā, — Sofija atsaucās, pārlēkdama pāri dubļu plančkai. — Kad es pazinos ar Marsu… tas ir, kad Ragana ar viņu pazinās, Marss esot teicis — uzbrukums ir labākā aizsar­dzība.

—  To pašu skandināja mans futbola treneris.

—   Bet pagājušajā sezonā jūsējie ne reizi nevinnēja, — Sofija at­gādināja.

Kad abi jau bija pie būdas durvīm, uz lieveņa izsprāga Viljams Šekspīrs, acis mežonīgi valbīdams un abās rokās sažņaudzis no­kaitētu cepešpannu.

14. NODAĻA

Džošs acumirkli noslidināja no pleca futrāli un izrāva zobenu. Tas perfekti iegūla plaukstā, pirksti saklāvās ap Iaikazoba sa­grauzto ādas spalu. Paspēris soli uz priekšu, viņš nostājās starp māsu un Šekspīru.

Nemirstīgais pat aci abiem neuzmeta. Apsviedis pannu vēkšpēdus, viņš izkratīja zemē saturu. Dubļos iekrita tādas kā piedegu­šas desas, kas šņākdamas un burbuļodamas turpināja svilt, laizdamas dūmu vālus debesīs. No būdas apakšas izlīda sarkanacains suns, gara, šķelta mēle aizsnaikstījās līdz svilstošajām desām, un lopiņš tās aprija vienā rāvienā. Liesmas iekvēlojās suņa acīs rubīnsarkanas, un, kad tas aplaizījās, no mutes kaktiņiem izvēlās pelēku dūmu grīstes.

Pieliecies Šekspīrs paplikšķināja sunim pa galvu un, jau gra­sīdamies iet atpakaļ būdā, pamanīja dvīņus. Vakara gaisma at­starojās viņa biezajās acenēs, un tās iespīgojās kā sudraba spoguļi. — Vakariņas nogāja greizi, — viņš teica, smaidā atklājot puspuvušos zobus.

—  Tas nekas. Neesam jau tik ļoti badā, — Sofija steigšus at­teica. — Turklāt es cenšos atteikties no gaļas.

—  Veģetārieši? — Šekspīrs noprasīja.

—  Uz to pusi, — Sofija apliecināja, un Džošs palīdzīgi pamāja ar galvu.

—  Varētu būt dabūjami kādi salātiņi, — nemirstīgais nomur­mināja. — Mēs ar Palamēdu neesam nekādi veģetārieši. Ir kaut kādi augļi, — viņš piebilda. — Lērums.

Džošs pamāja. — Augļi — lieliski. — Pat iedomājoties gaļu, kuņģis sagriezās grīstē.

Šekspīrs it kā pirmoreiz pamanīja zobenu Džošam rokā. — Lai zobeni viz, — viņš nobubināja. Paspēris soli uz priekšu, viņš no­vicināja brīnum baltu kabatlakatu, noņēma acenes un sāka tās spodrināt. Bez biezo stiklu acenēm slavenais dramaturgs izskatījās daudz līdzīgāks portretiem, ko Sofija bija redzējusi mācību grāma­tās. Tad Šekspīrs uzlika brilles un paskatījās uz Džošu. — Klarents?

Džošs pamāja. Zobens rokās viegli trīsēja un jaušami sila.

Šekspīrs paliecās tuvāk. Garais, šaurais deguns gandrīz skāra asmens galu, tomēr nemirstīgais turējās pa gabaliņu. — Daudzreiz esmu redzējis tā brāli, — viņš nobēra. — Asmeņi vienādi, tikai spali mazlietiņ atšķirīgi.

—  Kad tu biji kopā ar Dī? — Sofija izgudrēm vaicāja.

Šekspīrs piekrītoši pamāja. — Kad es biju kopā ar doktoru, —

viņš apstiprināja. Pasniedzies viņš uzmanīgi pieskārās asmenim ar rādītājpirkstu. Melnais akmens uzdzirksteļoja un pārklājās ar gaiš­dzeltenu rakstu, it kā pārliets ar kādu šķidrumu, un gaisā uzvēdīja citronu smarža. — Dī mantoja Ekskaliburu no sava priekšteča, Rodžera Bēkona, bet atrast viņš gribēja tieši šo. Dvīņu zobeni ir senāki par Vecajiem un seni bija jau tad, kad Danu Tālis izcēlās no jūras. Leģenda vēsta, ka arī katrs atsevišķi ir stiprs, bet, salikti kopā, zobeni spēj nopostīt visu, no kā salikta kopā zeme.

—  Jābrīnās, ka Dī to nezināja, — Džošs teica, drusku aizelsies. Zobens rokās zumēja, un prātā prasījās uznirstamas savādas ainas. Sazin kā bija skaidrs, ka tās ir Šekspīra atmiņas.

Apaleniska būve — visa liesmās…

Nožēlojami mazs kapiņš un jauna meitene, kas stāv pie bedres ar sauju smilšu rokā…

Un Di. Mazliet jaunāks, nekā redzēts, nesakopies, tumšiem un pin­kainiem matiem, kazbārdiņa vēl nenosirmojusi.

—    Mags bija pārliecināts, ka zobens nogrimis viena Velsas kalnu ezera dibenā, — Šekspīrs turpināja. — Gadu desmitiem cen­tās izzvejot.

—   Fleimels to uzgāja Andoras alā, — Sofija sacīja. — Saka — Kārlis Lielais to tur noglabājis devītajā gadsimtā.

Šekspīrs pasmīnēja. — Tātad mags kļūdījās. Cik jauki dzirdēt, ka arī doktors mēdz kļūdīties.