Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Man ir nelabi, — Džošs izmocīja. Pametis ar galvu uz būdu, kur no greizā skursteņa vēlās melnpelēki dūmi, visu visriņķī piedraņķējot ar verdošu tauku un piedegušas eļļas smaku, viņš pie­bilda: — Un tas tur visu padara vēl ļaunāku. Interesanti, vai tik briesmīgi smirdētu arī tad, ja mūsu jutekļi nebūtu atmodināti?

—  Droši vien ne, — Sofija raudzīja pajokot. — Varbūt tieši tā­pēc cilvēku jutekļi noslāpēti? Vienkārši nevar izturēt.

Pēkšņi Fleimels paskatījās uz dvīņu pusi un pacēla roku. — Pa­lieciet tepat, nekur neaizklīstiet! — viņš uzsauca. Tad viņš uztrausās līdz būdas durvīm un atrāva tās vaļā. Palamēds sekoja. Ieniruši barakas pustumsā, abi nemirstīgie aizcirta durvis.

Sofija uzlūkoja brāli. — Izskatās, ka mēs neesam nekādi gaidī­tie ciemiņi. — Viņa runāja savaldīgi, tomēr bija redzams, ka ir aiz­kaitināta un pikta: tādās reizēs viņa allaž iekoda apakšlūpā.

—   Laikam gan. — Džošs pavilka T kreklu uz augšu — mutei un degunam priekšā. — Kā tu domā, kas tur notiek? Kas būtu, ja mēs paietos tuvāk un paklausītos, ko viņi tur runā?

Sofija nozibināja acis. — Var jau, skaidrs. Bet tu tiešām gribi iet tuvāk klāt tai smirdoņai?

Džoša acis samiedzās šaurā spraudziņā — atskārta nāca kā zi­bens spēriens. —Janu…

—  Kas?

—  Ja nu tik briesmīgi smird tieši tāpēc? — viņš gausi novilka. — Viņi taču zina, ka mēs nevaram ciest, tāpēc turēsimies pa gabalu.

—   Tu tiešām domā, ka viņi tāpēc tā nopūlētos? Ko — domā, viņi runā par mums? — Sofija vēlreiz paskatījās uz brāli, acīs uz mirkli iespīgojās sudrabs. — Džoš, nejau tu pats to izdomāji.

—  Tas ir kā — ne es pats? — viņš izsaucās. — Pats izdomāju. — Un pēc klusuma brīža: — Vai tad ne?

—  Pirmkārt, doma par daudz gudra, — Sofija skaidroja. — Un izklausās pēc kaut kā tāda, kas varētu būt prātā Marsam. Ciktāl varu spriest pēc savām atmiņām — vai Raganas atmiņām —, vienulaik viņš bijis pārliecināts, ka viņu vajā pilnīgi visi.

—    Vai tad tā nebija? — Džošs spēra pretim. Vecais gan bija šausmonis, tomēr Džošam viņa, gribi negribi, bija briesmīgi žēl. Pēc Marsa Atriebēja pieskāriena viņš bija sajutis niecīgu daļiņu ka­ravīra bezgalīgo sāpju. Tās bija nepieciešamas.

—    Jā. — Sofijas acis iegailējās sudrabainas un balss vērtās čukstā. — Jā, bija gan. Kad viņš kļuva par Marsu Ultoru — Atrie­bēju —, zemes virsū nebija cita cilvēka, ko pārējie tik ļoti nīstu un no kā tik ļoti bītos.

—  Tu stāsti to, ko atceras Ragana, — Džošs aizrādīja. — Nedo­mā par to.

—   Zinu. — Viņa sapurināja galvu. — Bet es tur neko nevaru darīt. Viss uzglūn no prāta aizkaktiņiem. — Notrīcējusi viņa savil­kās čokurā. — Bailīgi. Kas notiks… kas būs, ja viņas domas pār­māks manējās? Kas notiks ar mani?

Džošs nogrozīja galvu. Viņam nebija ne jausmas. No domas, ka māsas vairs nebūs, uzmetās šermuļi. — Domā par kaut ko citu, — Džošs lika. — Par kaut ko tādu, ko Ragana nebūtu varējusi zināt.

—   Es jau cenšos, bet viņa zina tik daudz, — Sofija nogaudās. Apcirtusies viņa raudzīja domāt par to, kas apkārt, un nelikties zinis par dīvainajām, svešādajām domām, kas māktin mācās virsū. Skaidrs, ka vajadzēja būt stiprai — brāļa dēļ, bet Raganas atmiņas nelika mieru. — Lai uz ko es skatos, lai ko redzu, man uzreiz nāk prātā, kā viss mainījies. Kā lai es domāju par kaut ko parastu, kad te notiek tas, kas notiek? Padomā, Džoš, par mums abiem: kur mēs esam? Kas ar mums noticis? Viss mainījies… galīgi.

Džošs pamāja. Viņš uzmeta ērtāk plecā kartes futrāli, iekšā no­grabēja zobens. Jau brīdī, kad viņš grāmatveikalā pabāza galvu laukā no pagraba un ieraudzīja Fleimelu un Dī paukojamies ar za­ļas un dzeltenas enerģijas kūļiem, bija skaidrs, ka pasaule vairs ne­kad nebūs tāda kā iepriekš. Tas bija — ko? — pirms četrām die­nām, taču šajās četrās dienās pasaule bija apgriezušies kājām gaisā. Viss, kas iepriekš it kā bija skaidrs, izrādījās meli. Ceļā bija gadīju­šies mīti, uzbruka leģendas, vienā acumirklī viņi bija aizceļojuši uz otru zemeslodes pusi, lai cīnītos ar senlaiku briesmoni un piere­dzētu atdzīvojamies akmens tēlus.

—   Zini? — Sofija pēkšņi ierunājās. — Vispār mums būtu derē­jis to pagājušo ceturtdienu nobastot.

Džošs nespēja novaldīt smaidu. — Jā, būtu gan. — Sazin cik nedēļu no vietas viņš bija centies Sofiju pierunāt kādu dienu no­bastot un aiziet uz Zinātnīcu, uz zinātnes muzeju netālu no Zelta Vārtu tilta. Kopš ziņas par muzeju bija nākušas ausīs, viņš alka redzēt Boba Millera slaveno "Saules gleznu", uzburtu caur saules gaismu, spoguļiem un prizmām. Tad smaids nodzisa. — Būtu nobastojuši, nekas no visa šitā nebūtu noticis.

—  Tieši tā, — Sofija atsaucās. Viņa noskatīja rūsas saēsto vraku grēdas, lietus sakapāto dubļu klājienu un sarkanacainos suņus. — Džoš, es gribu, lai viss ir kā senāk. Gluži parasti. Pagriezusies pret brāli, viņa notvēra viņa skatienu. — Tu gan negribi, — viņa novilka.