Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Džošs pat necentās to noliegt. Māsa uzreiz pieķertu viņu me­los — to viņa pieprata. Un viņai bija taisnība: par spīti spēku iz­sīkumam un atmodināto jutekļu neciešamajai pārslodzei, viņš ne­gribēja, lai viss būtu pa vecam. Viņš negribēja atkal būt pavisam parasts. Parasts viņš jau bija bijis visu mūžu, un reizēs, kad kāds viņu ievēroja, bija tikai viens no dvīņiem. Mūžam tikai Džošs un Sofija. Uz vasaras nometnēm — abi kopā, uz koncertiem un kino — tāpat, brīvdienās — arī. Dzimšanas dienas apsveikumi — abiem, ielūgumi uz tusiņiem — abiem. Vispār tas nešķita nekas sevišķs, bet pēdējos pāris mēnešos sāka kremst. Kā būtu, ja viņš būtu pats? Kā būtu, ja nebūtu Sofijas? Ja nu viņš būtu vienkārši Džošs Ņūmens, nevis viens no Ņūmenu dvīņiem?

Māsu viņš mīlēja, taču te nu bija izdevība būt atšķirīgam, būt pašam.

Kad Sofijas jutekļi tika atmodināti, bet viņa — ne, uzmācās greizsirdība. Kad māsa metās cīņā, valdīdama pār nevaldāmiem spēkiem, bija bail. Baiļoties vajadzēja arī tad, kad māsa pēc atmodi­nāšanas cieta sāpes un nesaprata ne rīta, ne vakara. Bet nu, kad viņa paša jutekļi bija atmodināti un pasaule vērtusies skadra un spoža, uz mirkli bija uzplaiksnījusi nojausma par paša spēkiem un pamazām nāca atskārta, par ko viņš var kļūt. Viņš bija uztvēris Nidhdjega domas un Klarenta atmiņas, redzējis ainas no pasau­lēm, kas pašam nebija ne sapņos rādījušās. Viņš zināja — nešau­bīgi —, ka grib doties tālāk un apgūt maģijas pamatus. Vienīgi trūka pārliecības, ka šis ceļš ejams kopā ar alķīmiķi. Ar Nikolasu Fleimelu kaut kas nebija lāgā. Satraucošā ziņa, ka bijuši vēl citi dvīņi, nāca kā šoks, un Džošam bija ko jautāt — simtiem jautā­jumu, tomēr ko tur prašņāt, ja uz skaidru atbildi no alķīmiķa tik un tā nebija ko cerēt. Nupat vispār vairs nebija skaidrs, kam ticēt (ja nu vienīgi Sofijai), un atskārta, ka māsa nemaz negrib būt tik varena, Džošu mazliet biedēja. Ar visu to, ka atmodināto jutekļu dēļ galva vai pušu plīsa, vēderā griezās nelabums, rīkle — jēla un acis šķita kā smiltīm piebirušas, no savām spējām viņš neparko negri­bētu atsacīties. Jā, pretstatā māsai Džošs priecājās, ka ceturtdienu tomēr netika nobastojis.

Viņš piespieda plaukstu pie krūtīm. Zem T krekla nočaukstēja papīrs — tās divas no Grāmatas izplēstās lapas. Kaut kas iešāvās prātā. — Zini ko? — viņš klusu ierunājās. — Būtu mēs aizšmaukuši uz Zinātnīcu, Dī būtu nolaupījis Nikolasu un Pereneli un da­būjis visu Grāmatu. Un jau tagad tumšie Vecie būtu atpakaļ no Ēnu valstībām. Pasaule jau būtu pagalam. Nekā parasta, kur atgriezties, vairs nav, Sof, — viņš gandrīz aizgrābti izčukstēja.

Dvīņi stāvēja klusēdami, cenzdamies visu to aptvert. Doma uzdzina šermuļus — ka pasaule, kāda tā zināma līdz šim, varētu iet bojā. Vēl trešdien abi par ko tādu būtu smējušies. Bet tagad? Tagad abi zināja, ka tā būtu varējis notikt. Jo ļaunāk — tā joprojām varēja notikt.

—  Vismaz tā saka Nikolass, — Džošs piebilda, gribi negribi, ar rūgtuma pieskaņu.

—   Un tu viņam tici? — Sofija ieinteresējās. — Man šķita, ka netici.

—   Neuzticos, — Džošs apņēmīgi atcirta. — Tu taču dzirdēji, ko par viņu teica Palamēds. Fleimela dēļ, visa dēļ, ko viņš ir un nav darījis, miruši simtiem tūkstoši cilvēku.

—  Nejau Nikolass viņus nobendējis, — Sofija atgādināja. — To paveicis tavs draugs, — viņa dzēlīgi piebilda, — Džons Dī.

Aizgriezies Džošs paskatījās uz metāla būdu. Atbildes nebija, jo māsa teica taisnību. Dī pats atzinās, ka, gribēdams apturēt Fleimelus, pasaulei uzlaidis uguni un mēri. — Mēs zinām tikai to, ka Fleimels mums melojis no sākta gala. Kā ar tiem citiem dvī­ņiem? — viņš vaicāja. — Palamēds teica — Fleimels un Perenele kolekcionējuši dvīņus gadsimtiem ilgi. — Vārds "kolekcionējuši", kolīdz izrunāts, uzdzina nelabumu un lika justies neomulīgi. — Kas ar viņiem noticis?

Lūžņu novietni pāršalca salta vēja brāzma, un Sofija nodrebinājās, tomēr ne gluži tāpēc, ka sametās auksti. Cieši vērdamās uz metāla būdu, nevis uz brāli, viņa ierunājās — ļoti lēnām, uzmanīgi izraudzīdamās vārdus. Pakrūtē kāpa dusmas. — Ja reiz Fleimeli joprojām meklē dvīņus, tas nozīmē, ka visi citi… ko? — Apcirtusies viņa uzlūkoja brāli, kas jau piekrītoši māja ar galvu.

—   Mums jādabū zināt, kas noticis ar citiem dvīņiem, — viņš noskaldīja, ietērpjot vārdos viņas neizteiktās domas. — Negribu prasīt, bet ko zina Ragana? — viņš piesardzīgi ieteicās. — Tas ir, zini, vai Ragana kaut ko par to zina? — Joprojām bija grūti apjēgt, ka Endoras Ragana sazin kā nodevusi savas zināšanas Sofijai.

Sofija mirkli klusēja, tad atkal nogrozīja galvu. — Pēc visa spriežot, par mūslaiku pasauli Raganai nekag daudz nav zināms. Par Vecajiem, nākamo paaudzi un dažiem vecākajiem cilvēku cilts ne­mirstīgajiem — jā. Piemēram, par Fleimeliem viņa ir dzirdējusi, taču pirmoreiz satikusi tikai tad, kad Skatija mūs saveda kopā. Zinu tikai to, ka viņa nez cik ilgi mitusi Ojaiā bez tālruņa, bez TV, bez radio.