Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—    Labi, liekamies mierā, izmetam viņu no galvas! — Pacēlis akmentiņu, Džošs svieda to pret automašīnu vraku grēdu. Tas nošķindējis atlēca atpakaļ, un aiz vaļņa nozibēja kāds stāvs. Sarkanacainie suņi paslēja galvas un pievērsa viņam skatienu. — Zini, man ienāca prātā… — viņš gausi ierunājās.

Sofija skatījās pretī un klusēja.

—   Kā gadījās, ka es tiku darbā pie Fleimeliem — pie precēta pāra, kas kolekcionē dvīņus, bet tu dabūji darbu "Kafijas tasē" tur­pat pāri ielai? Sakritība?

—   Laikam ne, — Sofija piekrita, tikko jaušami pamādama ar galvu. Kolīdz Palamēds pieminēja tos citus dvīņus, prātā bija ataususi tieši tā pati doma. Diez vai sakritība. Ragana sakritībām neticēja, Nikolass Fleimels arī ne, un pat Skatija teica, ka tic tikai liktenim. Un, protams, vēl tas pareģojums… — Domā, tu dabūji darbu tāpēc, ka viņi zināja, ka esi dvīnis? — viņa noprasīja.

—   Pēc kaujas Hekates Ēnu valstība Fleimels man teica, ka tikai iepriekšējā dienā esot aizdomājies, vai mēs gadījumā neesam pare­ģojumā minētie dvīņi.

Sofija nogrozīja galvu. — Es to dienu gandrīz nemaz neat­ceros.

—  Tu biji aizmigusi, — Džošs izspēra, — pēc kaujas galīgi bez spēka. — Atmiņas uzdzina šermuļus; tai reizē māsa pirmoreiz šķita tik ļoti sveša. — Skatija teica — Fleimels esot godavīrs un ka viņam vajadzētu ticēt.

—   Diez vai Skatija mums melotu, — Sofija atteica, acumirklī iedomājusies, ka ar viņas muti varbūt runā Ragana.

—    Varbūt. — Piespiedis plaukstas sejai, Džošs pārbrauca ar pirkstiem pār pieri un atglauda atpakaļ ataugušos, gaišos matus. Tieši kas notika pagājušajā ceturtdienā? — Viņa neticēja, kad viņš teica — neesot zinājis, kas mēs esam. Viņš teica — viss tikai tāpēc, lai mūs pasargātu. Man šķiet, tam gan viņa noticēja, — viņš kon­statēja. — Un, pirms, nodega Pasaules koks, Hekate man paspēja pateikt: "Nikolass Fleimels nekad neko nevienam nestāsta."

Sofija aizvēra acis, cenšoties neredzēt un nedzirdēt neko, kas notiek lūžņu novietnē, koncentrējoties uz aprīļa sākumu, kad abi sāka piestrādāt. — Kāpēc tu gāji strādāt tieši tur? — viņa noprasīja.

Džošs pārsteigumā noblisināja acis, tad sarauca pieri un cen­tās atcerēties. — Nu, tētis bija redzējis sludinājumu universitātes avīzē. "Grāmatnīcā vajadzīgs pārdevēja palīgs. Aicinām nevis lasī­tājus, bet darbiniekus." Es nemaz negribēju, bet tētis teica, ka mūsu gados esot strādājis grāmatveikalā un man tas patikšot. Aizsūtīju pieteikumu, un pēc divām dienām atnāca uzaicinājums uz darba interviju.

Sofija pamāja, arī viņai viss atausa atmiņā. Kamēr Džošs bija grāmatnīcā, viņa, laiku kavēdama, iegāja kafejnīciņā ielas otrā pusē. Tur Bernisa, "Kafijas tases" īpašniece, sarunājās ar efektīgu dāmu — tagad Sofija zināja, ka tā bija Perenele Fleimela. — Perenele, — Sofija izspēra tik piepeši, ka Džošs satrūcies atskatījās, it ka tā stāvētu aiz muguras. Nebūtu nekāds brīnums.

—  Ko — Perenele?

—   Tai dienā, kad dabūjām darbu. Tev bija intervija grāmat­nīcā, un es sēdēju kafejnīcā. Bernisa runājās ar Pereneli Fleimelu. Kamēr Bernisa man taisīja tēju ar pienu, Perenele sāka runāties ar mani. Atceros, ka viņa teica — neesot mani te iepriekš manījusi, un es izstāstīju, ka esmu te tāpēc, ka tev ir darba intervija grāmatveikaliņā. — Sofija piemiedza acis, koncentrēdamās uz atmiņām. — Viņa neteica, ka ir grāmatveikala īpašniece, bet atminos, ka viņa teica kaut ko tādu: "Ai, redzēju tevi uz ielas kopā ar vienu jaunu cil­vēku. Tavs draugs?" Es teicu — nē, brālis. Jad viņa teica: "Jūs esat tik līdzīgi!" Tad es teicu — esam dvīņi, un viņa pasmaidīja, tad žigli iztukšoja tasi un devās projām. Pārgāja pāri ielai un iegāja grāmatnīcā.

—   Es atceros, kā viņa ienāca, — Džošs turpināja. — Ar to in­terviju necik labi negāja. Man radās iespaids, ka Nikolass… jeb Niks… lai kā viņu sauc… bija iedomājies kādu, kas gados vecāks. Tad ienāca Perenele, uzsmaidīja man un iesauca viņu dibenistabā. Abi mani nopētīja. Tad viņa, cik aši ienākusi, tik aši arī pazuda.

—   Viņa atgriezās "Kafijas tasē", — Sofija nomurmināja, tad aprāvās — atmiņas un viss, kas noticis, nostājās savā vietā. Kad viņa atkal ierunājās, balss bija vērtusies gandrīz čukstā. — Džoš, es kaut ko atcerējos. Viņa prasīja Bernisai, vai joprojām vēl vajadzīgs kāds darbinieks. Un, ja reiz mans brālis strādāšot tepat, ielas otrā pusē, vai nebūtu lieliski, ja es strādāšot te. Bernisai nekas nebija iebilstams, un viņa man acumirklī piedāvāja vietu. Bet zini ko? Kad es nākamajā rītā ierados, bija baigi jocīgi. Varu zvērēt, ka Ber­nisa tā kā nobrīnījās, ka esmu atnākusi. Man pat vajadzēja atgādi­nāt, ka viņa man piedāvājusi darbu.

Džošs pamāja. Māsa to jau bija stāstījusi. — Domā, ka to darbu tev kaut kā sagādāja Perenele? Domā, varēja?

—    Nu, skaidrs! — Sofijas acis iespīgojās sudrabainas. Pat Endoras Ragana Pereneli atzina par izcili spēcīgu Burvi. — Domā, mēs darbu dabūjām tāpēc, ka esam dvīņi? — viņa atkārtoja.

—  Nešaubos, — Džošs pikti atteica. — Vienkārši izrādījāmies vēl viens dvīņu pāris, kas iekļaujas Fleimelu kolekcijā. Mūs apšmauca.