Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Panākusies uz priekšu, Sofija pagrūda nostāk brāļa roku. Gar zobenu nosvilpa vējš. — Vai tu tiešām… tiešām esi Viljams Šekspīrs? Tas dziesminieks? — viņa noprasīja. Pēc visa, kas pēdē­jās dienās bija redzēts un pieredzēts, šī doma tomēr iedvesa bijību.

Vīriņš atkāpās un, kāju uz priekšu izspēris, brīnum eleganti un ļoti zemu paklanījās. — Jūsu padevīgs kalps, lēdij. — Iespaidu drusku maitāja fakts, ka viņš briesmīgi smakoja. — Sauciet mani par Viļu.

Sofija nezināja, ko teikt. — Es vēl nekad neesmu satikusies ne ar vienu slavenību… — viņa ierunājās, bet tad aprāvās, apjēguši, ko saka.

Šekspīrs izslējās. Džošs kāsēdams un asarojošām acīm atkāpās nostāk. — Jūs pazīstaties ar Nikolasu un Pereneli Fleimeliem, — Šekspīrs teica brīnišķā angļu mēlē, — arī ar doktoru Džonu Dī, grāfu Senžermēnu un, protams, Nikolo Makjavelli, — viņš turpi­nāja. — Un, nešaubos, esat tikušies arī ar apburošo Zannu d'Arku.

—  Jā, — Sofija bikli nosmaidīja, — esam gan. Bet jūs esat vis­slavenākais!

Viljams Šekspīrs brīdi apdomājās, tad pamāja. — Varu galvot, ka Makjavelli un vēl jo vairāk Dī te nāktu klajā ar iebildumiem. Bet — jā, jums, protams, taisnība. Neviens no viņiem, — Šekspīrs brīdi klusēja, — nevelk līdz manam līmenim. Mani darbi plaukuši, zēluši un dzīvo, bet viņējo nav vairs gluži tik iecienīti.

—  Un jūs tiešām kalpojāt Dī? — piepeši ieprasījās Džošs, jo te nu bija izdevība tikt pie kādām atbildēm.

Šekspīra smaids izbālēja. — Divdesmit gadu garumā.

—  Kāpēc? — Džošs vaicāja.

—  Esi viņu saticis? — Šekspīrs atcirta.

Džošs piekrītoši pamāja.

—  Tad zināsi, ka ļaunāka ienaidnieka par Dī nav: viņš no tie­sas domā, ka viss, ko dara, ir pareizi.

—  Palamēds saka to pašu, — Džošs nomurmināja.

—  Un tā arī ir! Dī melo, bet ar laiku es sapratu, ka viņš tic tiem meliem, ko pats stāsta. Jo grib ticēt, jo citādi nevar.

Uzbrāzās spējš lietus, lāses aizdžinkstinājās pa lūžņiem.

—    Bet viņam ir taisnība? — Džošs ieprasījās, pamukdams nostāk no smagajām lietuslāsēm, kas atlēca no metāla barakas sienām. Pasniedzies viņš sagrāba vīreli aiz rokas, un tūdaļ uzsprikstīja spoži oranža aura, bet Šekspīra miesas iegaismojās gaišdzeltenas. Apelsīns ar citronu sajaucās vienkopus, un iznāku­mam pienācās būt patīkamam, tomēr to samaitāja sušķa smaka.

Dī — gados jaunāks, svaigāku seju, tumšiem matiem un bārdu, ska­tās milzīgā kristālā, un līdzās Viljams Šekspīrs, jauns un platām acīm.

Kristālā vīd attēli…

Leknas pļavas…

Augļiem pilni dārzi…

jūrās čum un mudž zivis…

—   Paga, tu domā, ka Dī ir tas, kam jāatvedina Vecajie atpakaļ uz šo pasauli?

Viljams Šekspīrs devās uz namdurvīm. — Jā, — viņš neatska­tīdamies teica. — Ciktāl esmu pētījis pats, uzskatu to par pareizā­ko ceļu.

—  Kāpēc? — dvīņi prasīja vienā balsī.

Dziesminieks atskatījās. — Gandrīz visi Vecajie šo pasauli pa­metuši. Nākamā paaudze ar cilvēkiem spēlējas un pasauli izmanto par spēļlaukumu vai kaujas lauku, bet visbīstamākie esam mēs — cilvēki. Mēs dzenam postā šo pasauli. Man liekas, der atsaukt at­pakaļ Tumšos vecos, lai viņi glābj, kas glābjams.

Dvīņi apstulbuši saskatījās, nupat jau pavisam apjukuši. Pir­mais ierunājās Džošs: — Bet Nikolass teica — Tumšie vecie cilvē­kus ēd!

—   Viens otrs — jā. Bet ne visi ir cilvēkēdāji, dažiem pietiek ar atmiņām un emocijām. Bet tā šķiet nieka cena, kas maksājama par paradīzi, kur nav ne bada, ne slimību.

—  Kam mums vajag tumšos Vecajos? — Sofija noprasīja. — Alķīmiķim un Dī, un citiem, kas tādi paši, visādā ziņā pietiek gan spēka, gan zināšanu, lai pasauli glābtu.

—  Neticu.

—  Bet Dī ir tik varens… — ieteicās Džošs.

—  Par Dī man neko neprasiet, neko nezinu teikt.

—   Tu biji pie viņa divdesmit gadus, kurš cits viņu pazīst la­bāk? — Sofija iebilda.

—   Magu neviens pa īstam nepazīst. Es viņu mīlēju kā tēvu, kā vecāko brāli. Es viņu dievināju, gribēju viņam līdzināties. — Piepeši no biezo aceņu apakšas izriesās un pāri vaigam lejup noritēja viena vienīga asara. — Un tad viņš mani nodeva un nogalēja manu dēlu.

15. NODAĻA

Katakombās Parīzes dzīlēs doktors Dī gražīgi notrauca putek­ļus no piedurknes, sakārtoja žaketes atlokus un tauriņu. Uzsitis knipi, viņš uzbūra dzeltenu, kodīgu burbuli, kas planēja acu aug­stumā. Oda pēc puvušām olām, bet smaka bija tik pierasta, ka Dī to pat nejuta. Bāldzeltenā gaisma apstaroja divas spožu kaulu kolon­nas, kam vajadzēja kalpot par durvju aiļu. Tālāk, iekšā, valdīja mel­na tumsa.

Dī devās apakšzemes kambarī, lai satiktos ar sastindzināto dievu.