Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Garajā mūžā mags bija pieredzējis sazin cik brīnumu. Nepa­rasto viņš bija iemācījies pieņemt kā parasto, brīnumaino — kā ikdienišķību. Arābu "Tūkstoš un vienas nakts" brīnumi bija izrādīju­šies īstenība, un Dī bija iznācis cīnīties ar sengrieķu un babiloniešu mītiskajiem briesmoņiem, tāpat viņš bija apceļojis valstības, ko Marko Polo un ibn Batutas ceļinieki skaitījās izzīduši no pirksta. Viņš zināja, ka ķeltu, romiešu, gailu, mongoļu, krievu, vikingu un pat maiju mīti ir kas vairāk par nostāstiem — tie balstās uz fak­tiem. Grieķu un ēģiptiešu dievi, Amerikas prēriju gari, džungļu to­tēmi un japāņu svētie reiz tiešām pastāvējuši. Šodien atmiņās sa­glabājušās tikai mītu un leģendu lauskas, bet Džons Dī zināja, ka reiz viņi visi staigājuši pa zemes virsu. Tie visi piederēja pie Vecajo rases, kas šajā pasaulē valdījuši tūkstošiem gadu.

Viens no Veco varenajiem bija Marss… un pirms nepilnām div­desmit četrām stundām Dī viņu bija ieslodzījis kaula zārkā.

Mags iegāja plašā, zemas velves pārsegtā apaļā kambarī, kas gaismojās dzeltenīgs kā sviests, un pavērās visapkārt. Vietu viņš pārzināja labi, kur tas laiks, tomēr vēl nekad nebija gadījies do­ties turp tāpēc, ka satiekams Guļošais dievs, un iepriekšējā dienā notikumi bija risinājušies tik strauji, ka nebija izdevības izpētīt ka­penes. Viņš nobrauca ar roku gar durvīm, zinātnieka gars ļāva at­pazīt materiālu: kolagēnšķiedra un kalcija fosfāts. Sienas bija nevis no akmens, bet no kaula. Dibensienā vīdēja divas iedobes. Tām pa vidu rēgojās divas dziļākas bedrītes, un piepeši viņš atskārta, ko redz un kur atrodas. Viņš raudzījās uz divām acīm un nāsu cauru­miem. Kambaris nebija izdobts no vienlaidu kaula, kā Dī bija iedo­mājies, — viņš stāvēja milzīga galvaskausa iekšpuse. Un tas bries­mīgi līdzinājās cilvēka galvaskausam. Mags manīja šermuļus nobirstam pār muguru: lai gan satikt tādus nebija gadījies, bija dzirdēti stāsti par Ēnu valstībām, ko apdzīvo milži cilvēkēdāji. Vēl vakar sienas bija gludas un spožas, šodien virsma bija grubuļaina kā svecei, kas atstāta par daudz tuvu krāsnij. No griestiem kā krē­juma konfektes lejup stiepās stingi kaula stalaktīti, milzu burbuļi rēgojās iemūžināti, pušu plīstot, un krāšņos rakstos bija sacietēju­šas piles un bieza šķidruma tērces.

Telpas vidū stāvēja iegarena taisnstūraina akmens plātne, vis­caur nošļakstīta ar tādām kā dzeltena vaska pilēm. Mūžsenā plātne bija pāršķēlusies uz pusēm.

Un plātnes pakājē slējās pelēka skulptūra, ieskauta vēl jo blī­vākā dzeltenā apvalkā. Tas bija milzīgs vīrs, četrrāpus, iemūžināts brīdī, kad centies piecelties. Tēls bija karavīrs ietērpā — senlaicīgās metāla un ādas bruņās, kreiso roku pastiepis, pirkstus izpletis, labā roka iegrimusi grīdā līdz pat delnas locītavai. Arī viņš pats bija iegrimis zemē līdz pat jostasvietai. Tēlam uz muguras sastin­guši kluknēja divi neradījumi maza bērna augumā, iemūžināti brīdī, kad grasījušies lēkt uz priekšu, atspērušies uz āža kājām. Paši izkāmējuši, kauli un āda, rīkles vaļā, pilnas asiem zobiem, pa­stieptās ķetnas bruņotas nagu dunčiem.

Savācis apmetņa stērbeles, lai nešļūc pa grīdu, un sarāvis augs­tāk bikses, Dī pietupās, lai statujas aplūkotu tuvāk. Izskatījās pēc muzeja eksponāta, pēc Mikelandželo vai Bernīni roku darba, un tie, Marsam Atriebējam uz muguras, varēja būt Foboss un Deimoss. Dī novēcināja roku, un virs satīru galvām uzšķīlās planējoša gaismas lode. Tēli bija īstāki par īstiem, līdz vissīkākajai matu šķipsnai, slienu šķieznām uz zoda, un vienam — laikam Fobosam — pat bija aizlauzts nags. Taču vakar te nekādu statuju nebija, visi bija dzīvi un neganti, Marss tika abus rīdījis virsū. Pēc visa spriežot, šausmīgs gals. Satīri barojās no panikas un bailēm… un Dī gadsimtu gaitā bija iemācījies, ka ir daudz kā tāda, no kā vērts bīties. Doma par visu, ko Vecie viņam var nodarīt, mūžam lika kuņģim sarauties sal­tās bailēs. Fobosam un Deimosam tur būtu ko mieloties mēnešiem.