Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Viņš aši pārlasīja kodētās e-vēstules, atsūtītas no Londonas aģentiem un spiegiem. Plānās lūpas vēlreiz savilkās ironiskā smīnā — ziņas nebija no labajām. Par spīti visiem Dī pūliņiem, Fleimels un dvīņi bija pagaisuši, un Genii Cucullati triāde, ko mags bija sūtījis viņiem pa pēdām, atrasti sānieliņā netālu no dzelzceļa stacijas. Visi kapuces — dziļā komā, un itālim bija aizdomas, ka viņi atmodīsies pēc 366 dienām. Izskatījās, ka angļu doktors bija alķīmiķi kārtējo reizi novērtējis par zemu.

Atlaidies krēslā, Makjavelli salika rokas gandrīz kā lūgšanā. Rādītājpirksti piespiedās pie lūpām. Viņš no sākta gala bija nopra­tis, ka Fleimels ne tuvu nav tas, par ko izliekas, — tāds lempīgs, drusku aizmāršīgs, viegli ekscentrisks vecs muļķis. Visam, ko Nikolasam un Perenelei gadsimtu gaitā sarūpējuši tumšie Vecie un Dī, abi bija tikuši pāri, pateicoties izmaņai, prasmei, slepenām zināšanām un krietnai devai veiksmes. Makjavelli nešaubījās, ka Fleimels ir gudrs, bīstams un caurcaurēm nežēlīgs.

Tomēr, ja Nikolass bija viltnieks, pat viņš atzina Pereneli par daudz gudrāku. Makjavelli smīns apdzisa: tā bija sieviete, kam viņš tika sūtīts par slepkavu; sieviete, ko viņa tumšais Vecais kungs raksturoja kā nesalīdzināmi bīstamāku par pašu alķīmiķi. Viņš no­pūtās. Nogalēt tādu, kas ir tik varens kā Burve, nebūs viegli. To­mēr viņš nešaubījās, ka tas ir iespējams. Vienreiz bija misējies — bet tikai tāpēc, ka viņš bija pieļāvis nopietnu kļūdu gluži Dī garā: pretinieci bija novērtējis par zemu.

Šoreiz Makjavelli būs sagatavojies. Šoreiz viņš Burvi tiešām no­galēs.

Bet vispirms bija jātiek līdz Amerikai. Pirksti sāka skraidīt pa taustiņiem — Makjavelli atvēra ceļojumu vietni. Pretstatā Dī, kas labprātāk izmantoja privātlidmašīnu, Makjavelli nosprieda uz Ameriku lidot ar satiksmes reisu. Varēja izmantot kādu no Franci­jas valdības lidmašīnām, bet tas piesaistītu uzmanību, un Makja­velli allaž labāk patika darboties aizkulisēs.

Vajadzēja tiešo reisu uz Sanfrancisko. Iespējas izrādījās ierobe­žotas, tomēr viens tāds bija — nākamajā rītā pīkst. 10.15 no Parī­zes. Lidojuma ilgums — vairāk nekā vienpadsmit stundu, bet de­viņu stundu laika atšķirības dēļ ASV rietumkrastā pēc vietējā laika viņš būtu jau ap pusvieniem.

Air France reisā pirmās klases sēdvietu nebija, tāpēc viņš pie­teica l'Espace Affairs — biļeti biznesa klasē. Kā gan citādi! Galu galā, brauciena iemesls tiešām bija darba darīšanas. Makjavelli tur­pināja reģistrēt pasūtījumu un izvēlējās sēdvietu 4A. Tā atradās pašā biznesa klases salona aizmugurē, toties pēc piezemēšanās viņš būs vistuvāk izejai. Kad e-pastkastes iesūtnē iebira reģistrāci­jas apstiprinājums, viņš ziņas par reisu pārsūtīja tumšo Vecajo gal­venajam aģentam Amerikas rietumkrastā — nemirstīgajam cilvē­kam Henrijam Makkārtijam.

Šā cilvēka biogrāfiju Makjavelli bija izpētījis caur un cauri. Ne­ilgā mūža laikā Makkārtijs bija pazīstams kā Viljams H. Bonnijs jeb Mazulītis Bilijs. Dzimis 1859. gadā, nemirstīgs — vai, ja ticam vēs­tures grāmatām, miris kopš divdesmit divu gadu vecuma. Makja­velli izbrīnā nogrozīja galvu. Nemirstība tik agrīnā vecumā bija liels retums; lielākā daļa no visiem, ko viņš saticis gadsimtu gaitā, bija vecāki. Par spīti ilgajiem pētījumiem, Makjavelli joprojām ne­bija ne jausmas, kāpēc Vecajie izraugās noteiktus cilvēkus, kam pa­sniegt šo velti. Vajadzēja būt kādai sistēmai vai iemeslam, bet visiem sastaptajiem karaļiem, prinčiem, klaidoņiem un zagļiem kopīgs bija tikai viens — visiem bija dota nemirstība, un tāpēc viņi nonākuši Vecajo kalpībā. Pirms četrdesmit gadu vecuma nemir­stību bija iemantojuši pavisam nedaudzi. Līdz ar to Mazulītim Bilijam, kas nemirstīgs kļuvis divdesmit divu gadu vecumā, tie­šām vajadzēja būt ļoti īpašam.

Ar acs kaktiņu samanījis kustību, Makjavelli paskatījās uz ekrānu, kur vīdēja ziņas par Dī gaitām.

Mašīnas bija apstājušās, un Makjavelli acu priekšā Dī izmetās no limuzīna ar tādu steigu, ka šoferis nepaguva apskriet automo­bilim apkārt, lai atvērtu durvis. Mags devās projām no mašīnas, tad vilcinoties atskatījās uz to, kas bija piestājusi aiz muguras. Ko­līdz Dī ielūkojās tieši kamerā, Makjavelli atskārta — angļu mags zina, ka tiek izsekots. Dī pasmaidīja, izgāja no kadra, un itālis pie­spieda ātrā savienojuma pogu, lai runātu ar otrās mašīnas vadī­tāju.

—  Ziņo! — viņš izspēra. Teikt, kas zvana, nebija vajadzības.

—  Esam apstājušies. Objekts tikko izkāpa no automašīnas.

—  Kur?

—  Esam uz Divgrašu tilta. Objekts dodas uz Parīzes Dievmāti.

—   Parīzes Dievmāti! — Makjavelli klusu atkārtoja. Vēl vakar viņi abi ar Dī stāvēja uz dižās katedrāles jumta, kopīgiem spēkiem atdzīvināja baisās gargujas un ķēmus un noskatījās, kā tie lien lejup pa mūriem uz katedrāles ieeju, kur, gribēdami patverties, bija saspiedušies dvīņi, Fleimels, Senžermēns un tā noslēpumainā sie­viete. Atdzīvinātie akmens tēli cilvēkus būtu satriekuši, diemžēl uzbrukums nenoritēja, kā plānots.