Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Un, ticis augšā, tas pagriezies paslēja zobenu, ar ko bija nogalējis ka­rali. No tā vijās melnsarkani dūmi. Un no skata zobens gandrīz neatšķī­rās no tā, kas bija rokā saracēņu bruņiniekam.

Vīzijām bālējot, Džošs ievilka dziļu, trīsošu elpu. Ragainim rokā bija Klarents — Ekskalibura dvīnis. Atvēris acis, viņš uzlū­koja zobenu un to pašu brīdi atskārta, kāpēc Palamēds to tika pa­ķēris. Abi bija gandrīz identiski — tikai rokturi mazlietiņ atšķīrās. Saracēņu bruņinieks bija iedomājies, ka akmens zobens ir Ekskaliburs. Ar skatu cieši urbdamies pelēkajā asmenī, Džošs raudzīja sa­prast, ko tikko redzējis. Tas zelta bruņinieks — vai tas būtu…?

Nāsīs iesitās sen nemazgātas miesas smārds, un viņš atskatī­jās — turpat aiz muguras, miegdams tuvredzīgās acis, stāvēja pir­mīt redzētais plikgalvis ar biezajām, melnajām raga brillēm. Acis viņam bija bāli zilas. Un viņš oda. Nokāsējies Džoss atkāpās, no smakas acīs sakāpa asaras. — Vecīt, tev derētu nomazgāties!

—  Džoš! — Sofija viņu pārsteigta apsauca.

—   Es mazgāšanos neatzīstu, — vīrelis atteica savā aprautajā izloksnē — balss ar izskatu galīgi nesaderējās. — Tas organismā noārda visas dabiskās eļļas. Netīrība ir veselīga.

Vīrelis piegāja pie Sofijas un nopētīja viņu no galvas līdz kā­jām. Džošs redzēja, ka māsa sablisina acis un sarauc degunu. Tad viņa cieši saknieba lūpas un atkāpās nostāk.

—   Tagad saproti? — Džošs izsaucās. — Viņam vajag nomaz­gāties! — Notrausis zemes no akmens asmeņs, viņš pagājās māsai soli tuvāk. Plikgalvis izskatījās nekaitīgs, tomēr bija noprotams, ka alķīmiķī viņš vieš dusmas, — bet varbūt bailes?

—   Jā. — Sofija centās neelpot caur degunu. Smaka, kas plūda no vīreļa, bija neaprakstāma: to izgaroja sasvīdusī, saskretusī miesa, nemazgātās drānas un taukiem pieķepušās matu lēkšķes.

—  Deru, ka esat dvīņi, — vīrelis izspēra, pārmijus nolūkodams te vienu, te otru. Un apstiprinoši pamāja par atbildi pats uz savu jautājumu. — Dvīņi. — Viņš pastiepa smirdīgos pirkstus, lai pie­skartos Sofijas matiem, bet meitene ieplāja vīrelim pa roku. Viņas aura iedzirkstījās, un arī vīreļa smārds uz brīdi kļuva vēl stiprāks.

—  Neskaries man klāt!

Fleimels metās starp vīreli mehāniķa kombinezonā un dvī­ņiem. — Ko tu te dari? — alķīmiķis noprasīja. — Domāju, ka esi pagalam.

Vīrelis pasmaidīja, skatam atklādams baisus, puspuvušus zo­bus. — Esmu tikpat beigts kā tu, alķīmiķi. Lai gan esmu labāk pa­zīstams.

—  Skaidrs, ka jūs abi jau esat tikušies, — ieteicās Džošs.

—   Es šo… — Nikolass saminstinājās, sejā ievilkās dziļas rie­vas, — …šo tipu pazīstu kopš viņa zēnības. Taisnību sakot, savu­laik liku uz viņu lielas cerības.

—   Vai kāds mums beidzot pateiks, kas viņš tāds ir? — Džošs nenocietās un, atbildi gaidīdams, skatījās te uz alķīmiķi, te Palamēdu.

—  Viņš bija mans māceklis — līdz brīdim, kad mani nodeva, — Fleimels gandrīz spļautin izspļāva. — Kļuva par Džona Dī labo roku.

Dvīņi nekavējoties atkāpās no vīreļa, Džoša pirksti sažņau­dzās ap zobena rokturi.

Plikgalvis piešķieba galvu, sejā iegūla apmulsums un neap­rakstāmas skumjas. — Tas bija sen, alķīmiķi. Ar magu man nav ne­kāda sakara jau kuro gadsimtu.

Fleimels paspēra soli uz priekšu. — Kāpēc tad pārdomāji? Viņš tev nemaksāja gana daudz par to, ka nodevi sievu, ģimeni, draugus?

Vīreļa bāli zilajās acīs iezagās sāpes. — Es kļūdījos, alķīmiķi, tas tiesa. Nez cik mūžus esmu aizvadījis, lai visu vērstu par labu. Cilvēki mēdz mainīties… Nu, lielākā daļa, — viņš piebilda. — Tu gan ne. Tu mūždien esi bijis tik pārliecināts pats par sevi un savu lomu pasaulē. Dižais Nikolass Fleimels bijis nekļūdīgs… Un, pat ja kļūdījies, to neparko neatzīs, — viņš nobubināja pavisam klusi­ņām.

Alķīmiķis pacirtās pret dvīņiem, abus cieši uzlūkodams. — Šis, — viņš pavēcināja uz nospeķotajā kombinezonā tērptā vīreļa pusi, — ir Dī kādreizējais māceklis, nemirstīgais cilvēks Viljams Šekspīrs.

12. NODAĻA

Stāvēdams sava iespaidīgā pilsētas savrupnama durvīs, Nikolo Makjavelli noskatījās, kā doktors Džons Dī iekāpj slaikajā, melnajā limuzīnā. Smalki tērptais vadītājs aizcirta durvis, pameta ar galvu Makjavelli un iesēdās sēdeklī pie stūres. Pēc mirkļa automobilis iz­brauca uz ielas, un, atbilstoši itāļa minējumam, Dī nedz atskatījās, nedz pamāja ardievas. Makjavelli akmenspelēko acu skatiens se­koja limuzīnam, kas iejuka novakares satiksmes plūsmā. Auto jau grasījās nogriezties no Kanādas laukuma, kad kā trešais tam aiz muguras iekārtojās pēc skata anonīms Renault. Makjavelli zināja, ka Renault Dī mašīnai sekos trīs kvartālus, tad tā vietā stāsies otrs, pēc tam — vēl trešais automobilis. Uz vadības paneļiem uzliktās kameras attēlu pārraidīs Makjavelli datoram. Kamēr Dī uzturēsies Parīzē, tiks sekots katram viņa solim. Gadsimtiem ilgajos izdzīvo­šanas centienos rūdītais instinkts teica priekšā, ka Dī kaut ko pe­rina. Angļu mags pārlieku steidzīgi posās projām, noraidīdams Makjavelli piedāvātās naktsmājas un paziņodams, ka tūliņ vajagot braukt atpakaļ uz Angliju — turpināt Fleimela meklējumus.