Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Redzēju milzīgu suni… — Viņš norādīja uz suņu baru, tie bija sagūluši zem barakas un nekustējās. — Tādu pašu, tikai prā­vāku, koptāku. Tas it kā apsekoja ielas. Un redzēji, kā te viss nobruņots? — Džošs dzīvi noprasīja. — Ieeja viena vienīga, stingri apsargāta, pēc tam — tikai šaura eja. Laijcik liels karaspēks, iekšā vari tikt labi ja pa diviem, pa trim. Un tie paši no augšas apšau­jami.

Sofija pasniedzās un cieši saspieda brāļa roku. — Džoš! — viņa apsauca dvīni ar raižpilnu skatu. Brālis tā savu mūžu nebija runā­jis. — Beidz! Kā tu zini tik daudz par aizsargbūvēm…? — Viņa aprāvās, pakrūtē uzplaiksnīja nemiers.

—   Nezinu, — Džošs izgrūda. — Tikai… nu… zinu. Atceries, kad bijām Parīzē, es zināju, ka Dī un Makjavelli meklēs augstāku vietu, lai izrīkotu gargujas. Un šodien, kad mums bruka virsū tie…

—   Geiiuii Cucullati, — Sofija izklaidīgi nomurmināja, veroties nopakaļ Nikolasam, kas trausās laukā no taksometra. Kad alķīmi­ķis pasniedzās pēc Džoša mugursomas, viņa pamanīja, ka vecajam vīram pirkstu kauliņi uzblīduši. Sanfrancisko tante Agnese sirga ar artrītu, viņai bija tādi paši. Alķīmiķis strauji novecoja.

—  Jā, tie paši. Es zināju, kad bruks virsū, — sapratu ķermeņa valodu. Zināju, ka tas, kurš pa vidu, lēks pirmais un tieši mums virsū, bet abi pārējie — no sāniem. Zināju, ka vajag to vidējo aptu­rēt, lai pārējie apjūk, tad varam cerēt uz glābiņu. — Džošs spēji apklusa, pats sevī ieklausījies. — Kā es to zināju? — viņš izspēra.

—  Marss, — Sofija izčukstēja un pamāja. — Noteikti — tas nāk no Kara dieva. — Viņa notrīsēja: abi vērtās citādi. Tad nopurināja galvu — abi jau tagad bija citādi!

—   Marss. Es… atceros, — Džošs izdvesa. — Kad viņš mani atmodināja, beigās teica kaut ko, kaut ko par dāvanu, kas man var­būt noderēšot. Tad uzlika man roku uz galvas, un cauri izskrēja briesmīgs karstums. — Viņš paskatījās uz māsu. — Ko viņš man iedeva? Nekādu atmiņu, kā tev ar Raganu, man nav.

—  Zini, varbūt tev der priecāties, ka neesi dabūjis nekādas at­miņas, — Sofija nobēra. — Ragana Marsu labi pazina un dziļi nici­nāja. Es teiktu, ka atmiņas viņam pa lielākai daļai ir baigas. Džoš? Manuprāt, viņš tev atdevis savas zināšanas karalietās.

—  Pataisījis mani par karavīru? — Izklausījās draudīgi, tomēr Džošs nespēja valdīt prieku.

—  Varbūt pat labāk. — Sofijas balss ieskanējās klusa un tālīna, acis ievizējās sudrabainas. — Es teiktu, viņš tevi padarījis par stra­tēģi.

—  Un tas ir labi? — Džošs izklausījās vīlies.

Sofija spēji pamāja. — Kaujās uzvar vīri. Karos — stratēģi.

—  Kas to teicis? — Džošs pārsteigts noprasīja.

—   Marss, — Sofija atteica, sapurinādama galvu, lai atvairītu piepeši uzbrukušās atmiņas. — Nesaproti? Labāka stratēģa nav bijis — Marss uzvarējis itin visās kaujās. Lieliska velte.

—  Bet kāpēc viņš to devis man? — Džošs pasteidzās pavaicāt, iekams Sofija paguva izteikt to pašu.

Un viņa nepaspēja atbildēt, jo atsprāga metāla barakas durvis un uz kāpnēm iznira novazātā mehāniķa kombinezonā tērpies stāvs. Miegdams tuvredzīgās acis, vīrelis blenza uz taksi — sīks, kalsns, uzkumpis un garu ģīmi. Virslūpu klāja ūsu kumšķi, un galvvidus gan bija pliks, taču mati garām šķipsnām plājās pār ausīm un vēl lejāk.

—  Palamēd? — vīrelis nepārprotami pikts izsaucās. — Ko tas nozīmē? — Angliski viņš runāja skaidri un pareizi, ik vārdu izru­nādams, kā nākas. Ieraudzījis dvīņus, viņš aprāvās, tad no krūšu kabatas izrāva prāvas brilles melnā raga ietvarā un uzgrūda tās uz deguna. — Kas tie tādi? — Un tad pagriezies viņš pamanīja Nikolasu Fleimelu — tieši tobrīd arī alķīmiķis viņu ieraudzīja.

Abi reaģēja zibenīgi.

— Fleimels! — sīkulis iespiedzās. Apcirties viņš klupšus kri­šus metās augšup pa metāla kāpnēm.

Nikolass kaut ko noburkšķēja senfranču mēlē, atrāva vaļā Džoša mugursomu un no kartona futrāļa izvīstīja Klarentu. Saķē­ris to abās rokās, alķīmiķis savicinājās tā, ka zobena asmens nozumēja dzirkstīdams. — Bēdziet! — viņš uzsauca dvīņiem, — ņemiet kājas pār pleciem! Esam slazdā!

11. NODAĻA

Iekams Sofija ar Džošu pakustināja kaut pirkstu, Palamēds metās virsū alķīmiķim, ar abām masīvajām ķetnām no mugurpu­ses iekampdamies viņam plecos. Sprakšķēdamas uzliesmoja abu nemirstīgo auras, alķīmiķa koši zaļajai sajaucoties ar bruņinieka tumšāko, olīvzaļo. Lūžņu novietnes sīvajā metāla un gumijas smārdā ielauzās svaigs piparmētras un sīvs āboliņa aromāts. Fleimels pūlējās apsviesties ar visu Klarentu, bet bruņinieks neatlaidās un spieda viņu lejup, tvērienu sažņaugdams arvien ciešāku, līdz alķīmiķis noslīga uz ceļiem un zobens izslīdēja viņam no rokām.

Sofija plati izpleta labās rokas pirkstus, lai izraisītu uguni, bet Džošs saķēra viņas delmu un norāva uz leju. — Nē, — viņš uz­sauca, un tieši tobrīd no barakas apakšas izjoza suņi, abus apstā­dami no visām pusēm. Tie kustējās pilnīgi bez skaņas, atņirguši asos, dzeltenos zobus un šaudīdami mēles, šķeltas kā čūskām.