Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Diez vai daudz būs tādu, kas tiks līdz galam… — Areope­naps nomurmināja, — un, ja arī tiks, tur būs ko darīt. Tu izglābi man dzīvību, Pereneles kundze.

—    Un tu — manējo, Vecais zirnekli. — Milzīgā kūniņa bija gandrīz gatava. Tīmeklis jau cietēja, vērsdamies akmenī, vaļā bija tikai neliela atvere pašā augšā. — Tagad guli, — Perenele norīkoja,

—  guli un krāj spēkus. Tavs spēks un gudrība mums vēl noderēs.

Ar neizsakāmu piepūli Areopenaps pavēra visas acis. — Pie­dod, ka atstāju tevi vienu un neaizsargātu.

Aizbūrusi Vecā zirnekļa kūniņu ciet, Perenele pagriezās un de­vās pāri telpai. Liegs vējiņš pūta pa priekšu, attīrīdams vietu, kur viņai kāju spert. — Es esmu Perenele Fleimela — Burve, — viņa skaļi atsaucās, īsti nezinādama, vai Areopenaps maz vairs dzird.

—  Un es nekad neesmu neaizsargāta.

Taču, to sakot, viņa pati skaidri saklausīja balsī iezogamies šaubas.

9. NODAĻA

Sanfrancisko līča Bagātību salas ziemeļkrastā uz košsarkana 1960. gada Thunderbird kabrioleta motora pārsega sēdēja pajauns vīrietis: augumā pasīks, kārns, zilos, nodriskātos, uz abiem ceļga­liem krietni pašķīdušos džinsos. Vilka galva uz T krekla priekšas bija tiktāl izbalojusi, ka drīzāk līdzinājās spokam, novalkātie kov­boju zābaki prasīties prasījās pēc jaunām pazolēm un papēžiem. Tāds sušķis, apaudzis ar matiem un bārdu, nekādi nesaderējās ar spožo spēkratu, kas izskatījās kā nule izbraucis no autosalona, jau­najam cilvēkam makā bija divdesmit deviņi dolāri un sīknauda, mašīna maksāja, mazākais, tūkstoškārt vairāk.

Uz motora pārsega stāvēja arī senatnīgs anasazu māla kauss, apgleznots elegantiem melnbaltiem ģeometriskiem rakstiem. Ke­ramikas kausā bija biezs šķidrums — medus, kas sajaukts ar lin­sēklu eļļu un ūdeni, un tā virsmā kā spogulī vīdēja kustīgs stāvs: Perenele Fleimela, kas gāja pa Alkatrazu, zirnekļu un mušu līķu melnajam klājienam priekšā ik uz soļa pašķiroties.

Tad lūk, kāda bija leģendārā Perenele Fleimela! Jaunais cilvēks pārvilka pirkstu pār šķidrumu pulksteņrādītāja virzienā, spoži melnās acis uz mirkli iegailējās tumšsarkanas, un gaisā novēdīja sarkano piparu smarža. I'ereneles attēls izpletās tuvāks, tuvplānā. Viņš noskatījās, kā Burve apstājusies sarauc pieri dziļās rievās un steidzīgi aplaiž skatu visriņķī, it kā nomanītu, ka tiek vērota. Vēl viena rokas kustība, šķidrums ietrīsējās, un attēls pagaisa. Sakrus­tojis rokas uz kalsnajām krūtīm, jaunais cilvēks pavērās uz rietu­miem, kur tumsā tinās Alkatraza. Izskatījās, ka viss, kas dzirdēts par šo sievieti, bija taisnība: Perenele bija nāves briesmu iemieso­jums — gan skaista, gan bezgala bīstama.

Vienubrīd viņš nezināja, ko iesākt. Uzbrukt vēlreiz vai no­gaidīt? Pacēlis roku, viņš dziļi ievilka elpu, aura iezvīļojās tumši sarkana, par toni tumšāka nekā kabriolets, un sāļajā jūras gaisā iesmaržojās sarkanie pipari. Spēka vēl bija pietiekami daudz, lai… lai — ko?

Sasaukt mušas bija diezgan viegli, šo triku viņam bija iemācījis kāds indiāņu šamanis, un ne reizi vien tā bija izdevies izglābties no nāves. Mušas saindēt bija ieteicis Vecais saimnieks un pat pa­gādājis indes pilnu dīķi Solano, pilsētas ziemeļos. Bija iecerēts sa­graut Areopenapa zirnekļu karaspēku un nobeigt pašu Veco zir­nekli. Un gandrīz izdevās. Zirnekļi bija pagalam, Areopenaps — jau uz nāves sliekšņa. Taču pēdējā brīdī mušu mākonis sazin kāpēc virmodams aizvēlās projām no Alkatrazas. Zīlēšanas kausa satura eļļainajā virsmā bija samanāmi Pereneles auras sudrabbaltie zib­šņi, tā ka skaidrs, kurš vainīgs. Kārnā seja sašķobījās, un viņš ner­vozi iekoda apakšlūpā. Kas teica, ka Perenelei vairs nav spēka, ka viņa neko vairs nespēj? Ziņas acīmredzot neatbilda patiesībai.

Biezais šķidrums uzmutuļoja un saduļķojās, tad šņākdams iz­garoja: burvestība bija izsīkusi. Nošļūcis no motora pārsega, kalsnis šķidruma lipīgās atliekas izšļakstīja zemē, rūpīgi izskaloja kausu ar ūdeni no pudeles, izslaucīja ar mīkstu lupatiņu un novie­toja mašīnas bagāžniekā ieglabātā, ar putuplastu izklātā metāla koferītī. Kauss viņam bija no pašām vērtīgākajām mantām, to pār­dot viņš nebija domājis pat dienās, kad draudēja bada nāve.