Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Perenele zināja, ka maģija un burvestības sakņojas iztēlē. Jo spēcīgāka koncentrēšanās spēja, jo burvis varenāks; iekams buries, tev skaidri jāsaredz, kas notiks. Tāpēc, pirms uzburt pašu smaku, vajadzēja iedomāties vietu, ko viņa gara acīm varēja saredzēt visos sīkumos. Prātā uznira visvisādas vietas. Kur bija dzīvots, kas bija pazīstamas. Garajā mūžā bija iznācis apmeklēt gandrīz visus pa­saules nostūrus. Bet acumirklī vajadzēja kaut ko ne sevišķi tālu, labi zināmu, ne ļoti blīvi apdzīvotu.

Sanfrancisko izgāztuvi.

To Perenele bija redzējusi tikai vienreiz, kad pirms dažiem mēnešiem vienam no grāmatveikala darbiniekiem palīdzēja pār­vākties uz citu dzīvokli. Pēc tam viņi ar mašīnu tika braukuši uz dienvidiem, uz Briesmoņu parka un izgāztuves pusi. Jau tā jutīga pret smakām, Perenele Tuneļa avēnijā bija nepārprotami samanī­jusi sīvo, kaut ne viscaur derdzīgo izgāztuves smārdu. Jo tuvāk, jo stiprāks tas cirtās acīs, un debesis pieskandēja neskaitāmu jūras putnu klaigas.

Viņa atsauca to atmiņā. Iztēlojusies izgāztuvi, cik spilgti vien iespējams, pašā atkritumu lauka vidū Perenele iedomājās zeļam kuplu, pēc maitas smirdošu puķu kumšķi un vēju, kas šķebīgo smaku nes uz ziemeļiem, uz Alkatrazas pusi.

Salu pāršalca tikko jaušams puvekļu smārds, un mušu māko­nis savirmojās.

Perenele sakopoja gribasspēku. Atkritumiem piegāztos laukus viņa gara acu priekšā ieraudzīja ziediem pilnus: no drazām laukā spraucās cūkauši un stapēlijas, draņķībai pa vidu plauka vaļā mil­zīgas, sarkanbaltraibas raflēzijas, un gaisu piestrāvoja neciešams smārds, jaukdamies ar izgāztuves pretīgo smaku. Tad viņa iztēlo­jās vēju, kas dvaku nes uz ziemeļiem.

No smirdoņas, kas gāzās pāri salai, acīs saskrēja asaras. Bie­zais mušu klājiens novilnīja. Viena daļa pacēlās spārnos, bezmēr­ķīgi pariņķoja, bet tad atkal metās lejā, pie Areopenapa.

Nogurums lika sevi manīt, un Perenele apzinājās, ka piepūlo­ties noveco. Dziļi ieelpojusi, viņa sakopoja pēdējos spēkus. Mušas vajadzēja aiztriekt, iekams klāt ir nākamais mākonis. Atbaidošo smaku Burve iztēlojās tik spilgtu, tik stipru, ka viņas aura, parasti sniegbalta un bez kādas smaržas, ietrīsuļojusies iesmirdējās pēc puvekļiem.

Šķebīgajā dvakā, kas pārplūdināja salu, vienkopus jaucās svaigu izkārnījumu, puspuvušas gaļas un ieskābuša piena smārds.

Mušas cēlās spārnos visas reizē — kā melna seģene. Tās dūca un zumēja kā spēkstacija un tad visas kā viena cirtās uz dienvi­diem, no kurienes šurp vilnīja smirdoņa. Necik ilgi, pirmais le­ģions sastapās ar otro milzu spietu, kas nupat grasījās gāzties pār salu, un abi savērpās blīvā, melnā, rotējošā lodē, kas, sekojot sīva­jam, spēcīgajam smārdam, aiztriecās uz dienvidiem.

Pēc brīža uz salas vairs nebija nevienas dzīvas mušas.

Nopurinājis no miesām sīkos līķīšus, Areopenaps gausi un stīvi uzrāpās augšup pa mūri, pārcirta tīmekļus, ar ko Pereneles kūniņa turējās pielīmēta pie sienas, un vienā pavedienā to saudzīgi nolaida lejā. Uz sekundes tūkstošdaļu ieplaiksnījusi auru, Perenele mušām pieķipušo kūniņu pārvērta pīšļos un putekļos. Atgāzusi galvu, viņa atglauda no pieres sviedriem piemirkušos matus un dziļi uzelpoja. Kūniņā bija tik silti, ka vai jāsmok nost.

—   Kā jūties? — viņa apvaicājās, noglāstīdama Vecā zirnekļa masīvo kāju.

Areopenaps grīļojās. No visām tikai viena pati acs bija vaļā, un, kad zirneklis ierunājās, ierastos svepstienus gandrīz nebija iespējams saprast. — Inde? — viņš izmocīja.

Perenele pamāja. Viņa aplaida skatu visapkārt. Gruvešus biezā slānī klāja beigtas mušas un zirnekļi. Pēkšņi viņa atskārta, ka kājas līdz potītēm grimst sīkos līķīšos. Kad viss būs garām, vajadzēs sa­dedzināt kurpes. — Mušas bija nāvējošas. Tavi zirnekļi mira, ko­līdz iekodās. Viņas tika sūtītas, lai nogalētu tavu karaspēku.

—   Un veicās gluži labi, — Areopenaps skumji noteica. — Tik daudzi pagalam, tik daudzi…

—    Indīgas bija arī tās mušas, kas bruka virsū tev, — Perenele turpināja. — Viens kodums, tas nekas, bet tevi, Vecais zirnekli, sa­koduši miljoni, varbūt pat miljardi.

Areopenapa acs lēnām vērās ciet. — Pereneles kundze, man jādziedējas. Tas nozīmē — jāguļ.

Piegājusi milzu zirneklim cieši klāt, Perenele notrausa beigtās mušas no viņa purpursarkanajām spalvām. Pieskāriens pārvērta līķīšus pelnos. — Guli, Vecais zirnekli, — viņa klusu bilda. — Es tevi pasargāšu.

Areopenaps grīļīgi iesteberēja kaktā. Divas milzu kājas pašķūrēja malā beigto zirnekļu un mušu kārtu, attīrot grīdas laukumiņu. Tad viņš ņēmās aust tīmekli, bet pavediens iznāca plāniņš, vārs un pluskains. — Ko tu nodarīji mušām? — Areopenaps noprasīja, mē­ģinādams noaust ko jēdzīgāku.

—   Aizsūtīju uz dienvidiem, lai meklē, kas tur smird. — Pere­nele pasmaidīja. Viņas roka pašāvās uz priekšu, aura iezibsnījās, un Areopenapa tīmeklis uzreiz sāka austies stiprāks un grodāks. Zirneklis iekārtojās kaktā un sāka tīties pavedienos.

—    Kur? — viņš negaidīti pavaicāja. Vienīgā acs bija gandrīz aizkritusi, un uz rumpja no vienas vietas suloja neskaitāmas in­dīgo kodumu brūces.

—  Sanfrancisko izgāztuvē.