Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Džošs aplaida skatu visriņķī. Abpus šaurajai ielai rindojās sarkanķieģeļu ēkas — neglābjami grausti, un tikpat noplukuši un no­laista bija visa apkaime. Vairums durvju un logu bija aizsisti ar dē­ļiem, viens otrs pat aizmūrēts. Nevienas veselas rūts. Uztupināta uz betona klučiem, ielas malā kluknēja izdegusi automašīna, viss kluss un tukšs kā izmiris. — Jābrīnās, ka te viss nav nojaukts un apbūvēts no jauna.

—  Taisnību sakot, kaut kad jau tā notiks, — Palamēds ar no­žēlu atsaucās. — Bet pašreizējais īpašnieks ir gatavs gaidīt, līdz zeme celsies cenā.

—  Un kas būs, ja viņš visu pārdos? — Džošs ieprasījās.

Palamēds pasmīnēja. — Neko nemūžam nepārdošu. — Druk­nais rādītājpirksts paslējās taisni uz priekšu. — Te savulaik bija autorūpnīca un ielās dzīvība kūsāt kūsāja. Septiņdesmitajos rūp­nīcu slēdza un mājas sāka tukšoties: cits nomira, cits aizbrauca darba meklējumos. Tad sāku uzpirkt īpašumus.

—  Cik daudz? — Džošs noelsās.

—  Man te pieder viss — divu kilometru rādiusā. Pārsimt ēku.

—  Pārsimt? Bet tam taču vajag sazin cik naudas.

—  Es zemes virsū dzīvoju kopš karaļa Artura laikiem. Ne vie­nu vien reizi esmu iedzīvojies bagātībā un visu pazaudējis. Mana bagātība nav izmērojama… grūtākais — to noslēpt no nodokļu iekasētājiem!

Džošs pārsteigumā blisināja acis — viņam pat sapņos nebija rādījies, ka nemirstīgajam varētu būt kādas darīšanas ar likumsargiem. Tad viņš attapās, ka mūsdienās, kad lietā tiek likti gan datori, gan citas novērošanas un uzraudzības tehnoloģijas, no­slēpties no varas iestādēm varētu būt arvien grūtāk. — Vai te kāds dzīvo? — viņš apvaicājās. — Nevienu neredz…

—   Neredzēsi arī. Tie, kas dzīvo… — šo vārdu Palamēds izru­nāja piesardzīgi, — …manās mājās, nāk laukā tikai naktīs.

—  Vampīri, — Džošs nomurmināja.

—  Vampīri ne, — Palamēds steigšus atsaucās. — Ar asinssūcē­jiem es nekrāmējos.

—  Kas tad?

—  Larvi un lemuri… pusmiroņi un nemiroņi.

—   Kas tie tādi? — Džošs gribēja zināt. Nojauta teica priekšā, ka lemuri diez vai ir zoodārzā redzētie garastainie primāti.

—  Tie ir… — Palamēds uz mirkli saminstinājās, tad pasmai­dīja. — Nakts gari.

—  Draudzīgi?

—  Uzticami.

—  Ko tad mēs gaidām? — Džošs jautāja. Bija skaidrs, ka neko vairāk Palamēds neteiks. — Ko tu gribi ieraudzīt?

—  Kaut ko, kas nav kā parasti.

—  Ko darīsim?

—  Nogaidīsim. Paskatīsimies. Mazliet pacieties. — Viņš atska­tījās uz Džošu. — Nu jau vai visai nemirstīgo pasaulei zināms, ka alķīmiķis atradis leģendāros dvīņus.

Džošs nobrīnījās, ka bruņinieks ar viņu runā tā, tik tieši un bez aplinkiem. — Vēl nesen likās, ka tu par to nemaz neesi tik drošs. Domā — mēs tie esam? — viņš nekavējoties noprasīja, gribēdams izdibināt, kas Palamēdam zināms par dvīņiem un jo vairāk — par alķīmiķi.

Bet Palamēds jautājumu laida gar ausīm. — Esat leģendārie vai neesat — tas vienalga. Galvenais, ka Fleimels tam tic. Jo bū­tiskāk, ka tam tic arī Dī. Tieši tāpēc iedarbinātas visas sviras — Basteta klimst pa zemes virsu, Morigana ir atpakaļ, disijas aizve­dina uz Parīzi Nidhjegu. Trīs Ēnu valstības pagalam. Nekas tāds nav pieredzēts jau tūkstošiem gadu.

—  Trīs? Man šķita — bojā gājusi tikai Hekates valstība. — Skataha tika stāstījusi par citām Ēnu valstībām, bet Džošam nebija ne jausmas — cik tādu pavisam.

Palamēds nopūtās — viss liecināja, ka viņš piekusis skaidro­ties. — Gandrīz visas Ēnu valstības ir cita ar citu savienotas vai krustojas — caur vieniem vienīgiem vārtiem. Ja Ēnu valstība brūk, sabrūk arī vārti. Bet Igdrasils, Pasaules koks, no Hekates valstības uz augšu iestiepās Asgārdā un dziļi uz leju — Niflheimā, Tumsī­bas pasaulē. Kad Dī iznīcināja koku, sabruka visas trīs, un es zinu, ka sapostīti tika vārti uz vēl sešām, turienes iemītniekus iespundē­jot sprostā, tā ka laukā viņi netiek. Garo sarakstu, kur jau tā ne­trūkst ne cilvēku, ne necilvēku, kas Dī nīst un no viņa bīstas, papil­dinājis vēl viens otrs nedraugs.

—  Kas viņu sagaida? — Džošs vaicāja. Par spīti visam, kas par magu bija dzirdēts, anglis joprojām šķita pelnījis cieņu un ap­brīnu… ne tā kā franču alķīmiķis, vismaz acumirklī ne.

—  Nekas. Dī sargā vareni spēki. Viņam rūp tikai viens — at­vest Vecos atpakaļ šajā pasaulē, lai ko tas maksā.

Džošs joprojām nesaprata. — Bet kāpēc? — viņš jautāja.

—  Jo viņš ir no bīstamākajiem pretiniekiem — pilnīgi pārlieci­nāts, ka visu dara pareizi.

Ar acs kaktiņu samanījis kaut ko nokustam, Džošs pagrieza galvu un ieraudzīja milzīgu pelēkbrūnu suni — tas lumpačoja šurp pa pašu ielas vidu, pa balto svītru. Suns, kas izskatījās pēc īru vilkusuņa un krievu kurta krustojuma, paskrēja taksometram ga­rām, pierikšoja pie lūžņu novietnes vārtiem un tur ņēmās ļēpot šurpu turpu, zemi ošņādams.