Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Taksis piebremzēja, tad apstājās pie sarkanās gaismas.

—  Re, pie luksofora, — Nikolass nočukstēja.

—  Jā, turpceļā pabraucu garām, — Palamēds atsaucās.

Dvīņi nopētīja krustojumu, bet neko neparastu nemanīja.

—  Kas? — Sofija prasīja.

—  Skolnieces, — Palamēds nodimdināja.

Gaidot zaļo gaismu, pie gājēju pārejas čaloja divas sarkan­matainas, gaišādainas meitenes. Abas izskatījās pēc māsām un bija saģērbušās kā skolnieces. Bet katrai bija no skata dārga rokasso­miņa.

—  Tikai neskatieties virsū, — Palamēds brīdināja. — Viņas, tā­pat kā zvēri, jūt, kad kāds skatās.

Sofija un Džošs piekala skatienu grīdai, stipri pūlēdamies par tām nedomāt. Nikolass, salonā atradis avīzi, izplāja to un pacēla acu priekšā, cītīgi lasīdams visgarlaicīgāko rakstu, kāds tur bija at­rodams, — par starptautiskajiem valūtas maiņas kursiem.

—   Viņas nāk mums tieši garām, — Palamēds murmināja un aizgriezās, lai it kā paskatītos, kas notiek aizmugures sēdeklī.

—  Mani gan viņas noteikti nepazīst, bet negribas riskēt.

Luksoforā iedegās zaļā gaisma, un Palamēds piedeva gāzi.

—    Dārgdvijas, — Fleimels pasteidzās, iekams dvīņi pavēra muti. Apcirties viņš pavērās laukā pa aizmugures logu. Meiteņu koši rudie ērkuļi nupat iejuka pūlī. — Vampīri, kas pēc Danu Tālis krišanas apdzīvoja teritorijas, kuras šodien zinām kā ķeltu zemes.

—  Tāpat kā Skatīja? — vaicāja Sofija.

Nikolass pakratīja galvu. — Ne tuvu. Nepavisam nav veģetā­rieši.

—   Tās arī stūrē uz baznīcu, — Palamēds nosmējās. — Ja uz­skries virsū kukubiem, tikšanās var izvērsties visai interesanta. Dārgdvijas un kukubi cits citu necieš ne acu galā.

—  Kurš uzvarēs? — Sofija gribēja zināt.

—    Dārgdvijas. Neizbēgami. — Palamēds līksmi pasmaidīja. — Man iznācis ar viņām cīnīties Īrijā. Spīvas un negantas, nogalēt dārgdviju nav iespējams.

Vēl gabalu nobraukuši pa Merelebonroudu, viņi nogriezās pa kreisi uz Hemstonroudas. Mašīnu straume kļuva arvien blīvāka un lēnāka, līdz pavisam apstājās. Kaut kur priekšā atskanēja sig­nāltaures, iekaucās ātrās palīdzības sirēna. — Tik drīz laikam pro­jām netiksim. — Novilcis rokasbremzi, Palamēds vēlreiz pagriezās pret dvīņiem un Fleimelu. — Tātad tu esi tas leģendārais alķīmiķis Nikolass Fleimels. Gadu gaitā iznācis daudz par tevi dzirdēt, — viņš teica. — Un neko labu. Vai zini, ka vienā otrā Ēnu valstībā tavu vārdu lieto kā lamuvārdu?

Dvīņi satrūkās, dzirdot Palamēdu runājam tik sirdīgi. Pēc joka īsti neizklausījās.

Palamēds cieši vērās uz alķīmiķi. — Tev nopakaļ velkas nāve un posts…

—   Tumšie Vecie, gribēdami mani apturēt, nav saudzējuši ne­vienu un neko, kas tuvumā, — Fleimels novilka, nepārprotami at­salis.

—    …tāpat ugunsgrēki, bads, plūdi un zemestrīces, — Pala­mēds dārdināja, par teikto nelikdamies zinis.

—  Ko tu ar to gribi teikt? — Nikolass tieši noprasīja, un takso­metra salonā uz mirkli uzvēdīja piparmētru smarža. Alķīmiķis saguma, elkoņus atbalstījis uz ceļgaliem, sakrampētiem pirkstiem.

—  Ar to gribu teikt, ka varbūt tev savu ilgo mūžu būtu derējis vadīt kādās mazāk apdzīvotās vietās. Kaut kur Aļaskā, Mongolijā vai Sibīrijā, vai kādā Amazones džungļu nostūrī. Kur nav cilvēku. Lai nav upuru.

Salonā iestājās stindzinošs klusums. Dvīņi saskatījās, Džošs jautājoši sarāva uzacis uz augšu, bet Sofija tikko manāmi nogrozīja galvu. Viņa piespieda rādītājpirkstu pie auss ļipiņas, un Džošs visu saprata: klausies, nesaki neko.

—  Tu gribi teikt, ka esmu iegrūdis nāvē nevainīgus cilvēkus? — Fleimels ļoti klusu vaicāja.

—  Kā tad!

Fleimelam bālajos vaigos saskrēja asinis. — Es nemūžam… — viņš iesāka.

—   Tu būtu varējis pazust no šās pasaules. — Palamēds neri­mās. Viņa dimdošā balss pietricināja visu taksi. — Vienreiz jau tu izkārtoji, ka tiec uzskatīts par beigtu; būtu varējis to pašu izdarīt vēlreiz un pārcelties kaut kur tālu, tālu. Būtu pat varējis iešmugulēties kādā Ēnu valstībā. Bet nē — tev labpatika palikt šajā pasaulē. Kāpēc? — Palamēds prašņāja.

—   Man ir pienākums — sargāt Kodeksu, — alķīmiķis atcirta, nupat jau pa īstam iesvēlies dusmās. Piparmētru smarža pieņēmās spēkā.

Mašīnas atkal sāka skaļi signalizēt, Palamēds apsviedās sē­deklī, atlaida rokasbremzi un piedeva gāzi.

—    Pienākums sargāt Kodeksu, — viņš atkārtoja, vērdamies taisni uz priekšu. — Vai tad kāds tevi spieda to uzņemties? Pats uzņēmies — ar prieku un nevienam neko neprasot… gluži tāpat kā visi Sargi pirms tevis. Vienā ziņā gan tu esi citāds. Tie ar visu grāmatu nobēdzinājās. Tu gan ne. Tu paliki šajā pasaulē. Un tikai tāpēc bojā gājis daudz cilvēku: Īrijā vien — miljons, Tokijā — vai­rāk nekā simt četrdesmit tūkstoši.

—  Viņus pazudināja Dī un tumšie Vecie!

—  Tu viņus turp aizvedināji.