Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—    Ziņa par Fleimela ierašanos sacēlusi kājās ne vienu vien aizlaiku mošķi, — Palamēds turpināja, nenolaizdams acis no suņa. Šod ien redzeju tādus, ko domāju pazudušus no zemes virsas uz visiem laikiem, briesmoņus, kas likuši dzimt cilvēku pasaules bai­sākajām leģendām. Tev der zināt, ka Dī par jūsu galvām piesolījis milzum dāsnu atlīdzību. Mani izlūki saka — jūs ar māsu viņš grib dabūt dzīvus. Interesanti, ka par Fleimelu nekas tāds nav teikts, viņam pietikšot ar pierādījumiem, ka alķīmiķis ir pagalam. Tas ir būtisks pavērsiens. Tagad gan Vecie, gan Nākamā paaudze, gan ne­mirstīgie ar saviem kalpiem no cilvēku vidus — visi gāžas uz Londonu. Pieraudzīt, lai tie cits citam neklūp pie rīkles, — ar to vien būs liela noņemšanās. Nemaz nevaru iedomāties, kā Dī tiks galā. — Pēkšņi Palamēds atkal ierūcināja dzinēju, taksis rāvās uz priekšu. — Gaiss tīrs, — viņš pavēstīja.

—  Kā tu zini?

Palamēds norādīja uz vārtiem, suns pie tiem bija attupies un vērās taisni šurp. Bruņinieks nospieda pogu uz vadības paneļa, un vārti sāka slīdēt vaļā.

—  Tas suns, — Džošs pats atbildēja uz savu jautājumu. — Ti­kai — nav jau nekāds suns, vai ne?

Palamēds pasmaidīja. — Nav suns, nē.

8. NODAĻA

Piepeši visas Areopenapa spalvas sacēlās stāvus gaisā, pa to vidu viena otra trīsēja kā negudra. — Pereneles kundze, — zirnek­lis ierunājās, — gribu likt priekšā ko tādu, kas varētu izklausīties nepieņemami.

Perenele uzlūkoja Veco. Tam aiz muguras pa plašo mūžsenā kustoņa noausto tīmekli skraidelēja zirnekļu miriādes. — Satriekt mani būs grūti.

—  Tu uz mani paļaujies? — vaicāja Areopenaps.

—    Paļaujos, — Perenele neminstinoties atbildēja. Reiz Vecais zirneklis viņai nebija nekas cits kā ienaidnieks — skaidri un gaiši, bet nu viņa saprata, ka zirneklis ir cilvēku pusē. Tam par pierādīju­mu bija cīņa ar Moriganu un viņas putniem. — Kas man darāms?

—     Stāvi mierā un nekrīti panikā. — Areopenaps atņirdza zobus. — Pašai būs labāk. — Tūliņ Burvei virsū uzkrita tīmekļa

palags, un viņa tajā tika ievīstīta no galvas līdz kājām. Palīgā

»

skrēja tūkstošiem zirnekļu, lipīgus pavedienus notinot riņķi ap­kārt. — Ļaujies, — Areopenaps atkārtoja.

Perenele nekustināja ne pirkstu, kaut instinkts lika no tīmekļa rauties laukā, to plēst pušu, aktivēt auru, lai tā tīmekļus sasvilina kvēpu un pelnu plēksnēs. Viņa cieši saknieba lūpas. Lai cik bais­mīgu, tikai leģendās klīstošu briesmoņu mūžā bijis jāsastop, doma par zirnekli, kas ierāpo mutē, likās pilnīgi atbaidoša.

Vecais zirneklis nogrozīja galvu un paslēja gaisā garo kāju; spalvas novilnīja, izgaršojot vēja nestās ziņas. — Saturies, — Areo­penaps teica, — viņi nāk. Kamēr tīmekli nepārraus, tev klāt netiks.

Nupat Perenele bija viscaur ietīta baltā, biezā tīmeklī — iekūņota. Ne jau pirmoreiz viņa ietērpta zīdā, taču šoreiz bija citādi.

Visapkārt it kā blīva zīda sega, brīnum patīkama, tomēr cieša. Mutei un acīm priekšā tīmeklis audās plānāks, elpot un redzēt varēja, tomēr kā caur miglas aizkaru. Piepeši viņa tika parauta gai­sā un iegrūsta griestu kaktā. Tūliņ bija klāt melnu zirnekļu pūļi, kas kūniņu pieauda pie sienas un ēkas dzelzs sijām. Tagad no aug­šas pavērās skats uz istabu, kur pašā plāna vidū kluknēja Areopenaps. Perenele atskārta, ka tumšais paklājs zem Vecā kājām īste­nībā ir zirnekļi, kas tur kustēja tūkstošiem, varbūt pat miljoniem. Grīda zem Areopenapa vilnīja — te cēlās, te krita, bet Vecais zir­neklis nu vērās uz ziemeļiem, uz Eņģeļsalu, kas slēpās rīta dū­makā. Kūniņā sarosījusies, Perenele pacentās paskatīties uz to pašu pusi. Skats pavērās tāls, pāri ūdeņiem. Pie apvāršņa blīvi un zilimelni brieda negaisa mākoņi, kuru katru brīdi solīdami zibe­ņus. Bet caur timekļiem bija redzams, ka tie savērpjas mutuļos… un nāk arvien tuvāk. Necik ilgi un bija jau klāt, Alkatrazu ietinot tumsā.

Un tad sāka līt.

Sagrautajai cietumsargu mājai nebija jumta. Smagas, melnas piles no mākoņa ar joni krita lejup… un pieķipa pie Pereneles kūniņas.

Un Burve piepeši atskārta, ka piles ir mušas.

Milzīgas gaļas mušas, mājas mušas, augļu mušas, laupītājmušas, aklie un visādi citādi dunduri metās virsū tīmeklim, tur ielipdami.

Iekams Perenele paspēja pavērt muti, lai izdvestu — vēē, zirneklīši ņēmās skraidelēt, tīstīdami mušas tīmekļos.

Perenele paskatījās augšup. Melnais mākonis bija tepat, virs galvas. Bet nu bija redzams, ka tas nemaz nav nekāds mākonis. Nupat nolijušais kukaiņu lietus vēl nebija nekas. Gaisā griezās mil­joniem mušu, lielu un sīku odu, moskītu un knišļu, dunduru un sarkanacainu augļu mušiņu.

Kukaiņi nokrita pār Alkatrazu kā zumošs tumsas klājs. Pir­mais vilnis ieķipa baltajos tīmekļos, kas ātri vien samelnēja un ielīka zem spindzošo insektu svara. Kukaiņiem triecoties lejup, Pereneles kūniņas apvalka pavedieni plīsa pušu pa vienam vien. Sagūstītajām mušām pāri vēlās zirnekļu karapūļi, metoties mūž­senajā cīņā. Tīmekļos ievīstītos mūrus pārklāja ņudzoša zirnekļu un mušu sega, līdz izskatījās, ka sienas atdzīvojušās, iepukstējušās, sakustējušās.