Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—    Un, būtu es atdevis Ābrahāma Grāmatu, — Fleimels rāmi teica, — tumšie Vecie atgrieztos zemes virsū un pasaule dabūtu zināt, ko īsti nozīmē Armagedons. Ēnu valstības atraujot vaļā, ze­meslodi pāršalktu triecienviļņi, līdzi nesot viesuļvētras, zemestrī­ces un cunami. Bojā ietu miljoni. Pitagors reiz aplēsa, ka jau pir­mais vilnis aizslaucītu vai pusi pasaules iedzīvotāju. Un tad pasaulē no jauna ierastos neskaitāmi tumšie Vecie, pūļiem vien. Da­žus taču pazīsti, Palamēd, tu zini, kādi viņi ir, uz ko spējīgi. Viņu atgriešanās uz mūsu planētas būtu globāla katastrofa.

—  Runā, ka tad nākšot jauns Zelta laikmets, — iecietīgi bilda taksists.

Džošs vēroja Fleimelu, lai redzētu, ko tas teiks: Dī tika stāstījis to pašu.

—   Runā gan, taču tā nav taisnība. Pats zini, ko viņi sastrādā­juši, lūkojot man atņemt Grāmatu. Cilvēki iedzīti nāvē. Dī un tum­šajiem Vecajiem cilvēka dzīvība nav ne graša vērtē, — Fleimels no­rādīja.

—  Un tev, Nikolas Fleimel?

—  Nerunā ar mani tā.

Palamēds neganti iesmīnēja atpakaļskata spogulītī. — Man nospļauties, vai tev mana runāšana patīk vai ne. Jo, taisnību sakot, tu man nepatīc, tāpat kā man nepatīk neviens, kas iedomājas, ka zina, kā visiem citiem būs labāk. Kurš tevi iecēlis par cilvēku sargu?

—  Neesmu pirmais, pirms manis bijuši citi.

—   Tādu kā tu, Nikolas Fleimel, nekad nav trūcis. Tādu, kas iedomājas, ka visu zina labāk, un norāda, ko citi lasīs un klausīsies, un beigu beigās cenšas noteikt, ko citiem būs domāt un kā rīkoties. Es visu mūžu esmu cīnījies pret tādiem kā tu.

Džošs paliecās uz priekšu. — Vai tu esi ar tumšajiem Vecajiem uz vienu roku?

Bet uz to atbildēja Fleimels. Balsī jautās izsmiekls. — Saracēņu bruņinieks Palamēds jau gadsimtiem ilgi stāv viens kā koks. Šai ziņā — tāpat kā Hekate.

—  Arī viņa tevis dēļ pagalam, — Palamēds aizrādīja. — Tu nes postu un iznīcību.

—   Ja reiz tu mani tik ļoti nevari ciest, — Fleimels dzedri ietei­cās, — kāpēc esi te?

—   Francis lūdza palīdzēt, un, lai kāds viņš ir… vai drīzāk — tieši tāpēc, ka Francis nav nekāda dievgosniņa, es viņu uzskatu par savu draugu. — Taksists apklusa, un tad atpakaļskata spogu­līti iezibsnījās viņa brūnās acis, pievērsdamās Sofijai un Džošam.

—   Un, protams, tāpēc ka atkal uzradies viens dvīņu komplekts, — viņš piebilda.

Sofija nenocietusies apsteidza brāli, kam uz lūpām bija tas pats jautājums: — Tas ir kā — atkal?

—   Domājat, ka esat pirmie? — Palamēds dimdoši iesmējās.

—    Alķīmiķis ar sievu leģendāros dvīņus meklē jau gadsimtiem ilgi. Pēdējos piecsimt gadus kolekcionē tādus kā jūs.

Sofija un Džošs pārsteigti saskatījās. Džošs parāvās uz priekšu.

—  Kas notika ar tiem citiem? — viņš noprasīja.

Palamēds pat nedomāja atbildēt, tāpēc Džošs apcirtās pret Nikolasu. — Kas notika ar tiem citiem? — viņš prasīja vēlreiz, gan­drīz vai kliegšus. Uz īsu mirkli viņa acis iesplgojās zeltā.

Alķīmiķis nokāra galvu, tad lēnām un apņēmīgi pa vienam at­lieca Džoša pirkstus, kas bija iegrābušies viņam delmā.

—  Saki! — Nemirstīgā acīs manīdams briestam atrunas, Džošs noraidoši papurināja galvu. — Mēs esam pelnījuši patiesību, — zēns izspēra. — Saki.

Fleimels smagi nopūtās. — Jā, — viņš beidzot ierunājās. — lr bijuši arī citi, tas tiesa, taču ne jau leģendārie dvīņi. — Izslējies viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un nomērīja dvīņus ar neizdibināmu skatienu. — Dvīņi no leģendas esat jūs.

—   Kas notika ar tiem citiem dvīņiem? — Džošs nerimās, balsij trīsot baiļpilnās dusmās.

Alķīmiķis aizgriezies vērās laukā pa logu.

—  Cik dzirdēts, viņi dabūjuši galu, — no savas vietas atsaucās I'alamēds. — Miruši vai šķīrušies no prāta.

7. NODAĻA

Aplupušo izkārtni laikam taču reiz bija rotājis uzraksts "Autodetajas", bet vidus "de" bija pazudis bez miņas, un neviens to nebija pūlējies atjaunot. Viņpus augstam betona mūrim, kura augšmala bija nobērta ar stikla lauskām un apvīta dzeloņstieplēm, cits uz cita ļodzīgos krāvumos rūsēja simtiem automašīnu vraku. Zogu, kas ieskāva lūžņu novietni, no vienas vietas klāja noskranduši plakāti, kuri aicināja apmeklēt sen notikušus koncertus, rek­lamēja gadiem vecus "svaigākos" albumus un neskaitāmas indie grupas. Līmēti cits citam pāri, papīri plājās biezā, daudzkrāsainā slānī, pēcāk vēl apzīmētā ar visādiem grafiti. Uzraksti BĪSTAMI! SLĒGTA ZONA un IEEJA AIZLIEGTA gandrīz nemaz nebija sa­skatāmi.

Ielas malā Palamēds apstājās kādu kvartālu no ķēdēm aizvažotās ieejas. Izslēdzis dzinēju, viņš, stūri sakampis, paliecās uz priekšu un ņēmās vērigi pētīt visu, kas apkārt.

Fleimels snauda, un Sofija bija iegrimusi domās, kas viņas acis reizumis iesvēla sudrabainas. Džošs iztrausās no sēdekļa un pietupās līdzās stikla starpsienai. — Mēs braucam uz turieni? — viņš vaicāja, ar galvu pamezdams uz lūžņu novietnes pusi.

— Uz kādu brīdi. — Salona pustumsā nozibsnīja Palamēda zobi. — Varbūt neizskatās, bet drošāku vietu Londonā diez vai at­radīsi.