Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Viņa paskatījās uz brāli., tas paraustīja plecus, acis aiz tumša­jiem stikliem nebija saskatāmas. Sofija pagrieza uz augšu labo apakšdelmu. Delma apakšpusē vīdēja zelta aplis ar sarkanu pun­ktu vidū. To tur gluži nesāpīgi bija ietetovējis Senžermēns, kad viņu apmācīja Uguns maģijā. Doma par Senžermēnu piepeši pasprūdīja vaļā veselu atmiņu gūzmu: atmiņas bija neparasti spilg­tas, sajūtu iespaidiem pārpilnas. Sofija aizvēra acis un tūliņ nonāca citā laikā, citā vietā.

Londona, 1740. gads.

Viņa stāvēja milzīgā balles zālē tērpā, kas bija tik smags, ka vilka pie zemes. Ģērbs bija apbrīnojami neērts, visās malās grauza, koda, dūra, spieda un žņaudza. Zālē trūka gaisa, oda pēc vaska svecēm, visvisādiem dāsni lietotiem parfīmiem, pārplūdušām atejas bedrēm, ceptas gaļas un nemazgātas miesas. Visapkārt grie­zās pūlis, bet, kolīdz viņa izkustējās no vietas, visi neapzināti kāpās nostāk, atbrīvojot viņai ceļu pie tumši tērpta jaunekļa ar mirdzoši zilām acīm. Tas bija Francis, grāfs de Senžermēns. Viņš krieviski sarunājās ar kādu augstmani no mazgadīgā cara Ivana VI galma. Un saruna bija saprotama. Augstmanis aplinkus pieminēja, ka drīz varu varētu sagrābt Pētera Lielā jaunākā meita Jeļizaveta un tik spējīgam cilvēkam kā Senžermēns tad būšot iespēja Sanktpēterburgā izvērst biznesa lietas. Grāfs lēnām griezās šurp. Saņē­mis viņas roku savējā, viņš pār to zemu noliecās un itāliski teica: — Kāds gods! Beidzot mēs tiekamies.

Sofija ar joni atvēra acis un sagrīļojās. Džošs pašāva roku, lai viņu pieturētu. — Kas bija? — viņš noprasīja.

—   Es biju tur… — Sofija nočukstēja un sapurināja galvu. — Te, Londonā. Pirms vairāk nekā divsimt piecdesmit gadiem. Es visu redzēju. — Viņa saspieda brāļa delmu. — Jutu, kas man mugurā, pēc kā tur oda… Kad Senžermēns runāja krieviski, es visu sapratu, un, kad pēc tam viņš ar mani runāja itāliski, sapratu arī to. Es tur biju, — viņa atkārtoja, jauno atmiņu aizgrābta.

—    Endoras Raganas atmiņas pārtop par tavām atmiņām, — Nikolass noteica. — Viņas zināšanas pārtop par tavējām. Beigu beigās tu zināsi visu, kas zināms viņai.

Sofija Ņūmena notrīsēja. Tad pēkšņi kaut ko iedomājās, un sirds viņai iepukstējās straujāk. — Bet kas notiks ar mani? — viņa izsaucās. — Ragana atmiņas un visu, ko piedzīvojusi, krājusi tūk­stošiem gadu. Man ir tikai piecpadsmit ar pusi, un atceros ne jau visu. Vai viņas atmiņas var pārmākt manējās?

Nikolass samirkšķināja acis. Tad gausi pamāja. — Tas man ne­bija ienācis prātā, bet — jā, tev taisnība, var gan, — viņš klusu sa­cīja. — Mums vajadzēs pieraudzīt, lai tā nenotiek.

—  Kāpēc? — dvīņi iesaucās vienā balsī.

Nikolass nokāpa lejā, uz ietves, un nostājās viņiem blakus.

—  Jo cilvēks nav nekas vairāk par viņa atmiņām un to, kas piedzī­vots. Ja Raganas atmiņas pārmāks tavējās, tu pārvērtīsies par Endoras Raganu.

Džošs bija šausmās. — Un kas notiks ar Sofiju?

—  Ja tā notiks, Sofijas vairs nebūs. Būs tikai Ragana.

—   Tad viņa to nostrādājusi tīšām, — Džošs dusmās iesaucās tik skaļi, ka šurp skatienus sāka raidīt tūristi, kas fotografēja baznī­cas torņa pulksteni. Māsa iebukņīja brālim sānos, un viņš pieklusi­nāja balsi līdz piesmakušam čukstam. — Tāpēc jau atdeva Sofijai visas savas zināšanas! — Nikolass ņēmās noliedzoši grozīt galvu, bet Džošs nerimās: — Kad viņas atmiņas ņems virsroku, viņa, ta­gad veca un akla, būs tikusi pie jaunām, svaigākām miesām. To tu nevari noliegt.

Nikolass saknieba lūpas un aizgriezās. — Man… Man tas jā­apsver, — viņš teica. — Par ko tādu dzirdu pirmo reizi, tā vēl ne­kad nav noticis.

—    Bet nekad jau nebiji ari dzirdējis, ka Ragana kādam būtu atdevusi visas savas zināšanas, vai ne tā? — Džošs nelikās mierā.

Saņēmusi alķīmiķa roku, Sofija nostājās viņam iepretim. — Nikolas, ko iesāksim? — viņa jautāja.

—    Nav ne jausmas, — tas atteica, gurdi nopūties. Un acu­mirklī izskatījās mūžvecs, dziļas grumbas izvagoja pieri un gūlās ap acīm un degunu, rievas tumsnēja starp savilktajām uzacīm.

—  Kas tad to varētu zināt? — viņa izspēra jau bailīgāk.

—   Perenele, — alķīmiķis noteica un tad dedzīgi pamāja.

—    Mana Perenele zinās, ko iesākt. Mums jādabū tevi pie viņas. Viņa varēs līdzēt. Tikmēr saņemies, lai esi un paliec Sofija. Pie­domā pati pie sevis.

—  Kā?

—   Domā par to, kas bijis, par vecākiem, skolām, cilvēkiem, ko esi pazinusi, draugiem, ienaidniekiem, vietām, kur esi bijusi. — Viņš paskatījās uz Džošu. — Tev jāpalīdz, izvaicā māsu par pa­gātni, par visu, ko esat kopā darījuši, par vietām, kur esat bijuši. Un, Sofij, — viņš piebilda, uzlūkojis meiteni, — ikreiz, kad sāc ma­nīt uzmācamies kaut ko no Endoras Raganas atmiņām, centies do­māt par kaut ko citu, par kaut ko, kas noticis ar tevi pašu. Kamēr nebūsim atraduši ceļu, kā to visu valdīt, tev būs jācīnās, lai Raga­nas atmiņas nepārmāc tavējās.

Piepeši pie trotuāra malas nobremzēja melns Londonas takso­metrs, pasažieru pusē logs noslīdēja uz leju. — Kāpiet iekšā, — no salona pustumsas atskanēja pavēloša balss.

Visi stāvēja kā sasaluši.