Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Areopenaps atieza ilkņus mežonīgā smīnā. — Kāpēc? Tevis dēļ, Pereneles kundze. Tu esi tā balva. Viņiem vajag tavas zināša­nas un atmiņas. Jūs ar vīru esat paši retākie cilvēku sugas eksem­plāri: nemirstīgie, kam nav neviena kunga no Veco cilts. Un tagad, kad esi iesprostota Alkatrazā, tumšie Vecie darīs visu, lai dzīva tu no šejienes projām netiktu.

Visgarām Pereneles matiem sprakšķēdamas noskrēja zilibaltas dzirksteles, tie lēnām saslējās uz visām pusēm un vizēdami palika stāvam gaisā kā melns oreols. Acis iegailējās saiti zaļas, un aura visapkārt uzplaiksnīja spoži balta, izpostīto ēku pieliedama ar žilbīgu gaismu. Kā melns vilnis aizvēlās zirnekļu pūļi, meklēdami glābiņu pustumsā. — Vai zini, cik bijis tādu tumšo Veco, viņu radu un paziņu, kas gribējuši mani nogalēt? —» viņa noprasīja.

Kad Areopenaps paraustīja plecus, tas daudzo kāju dēļ nemaz tik skaisti neizskatījās. — Daudz? — viņš minēja.

—  Un vai zini, cik no viņiem palikuši dzīvajos?

—  Nedaudzi? — Areopenaps ieteicās.

Perenele pasmaidīja. — Pavisam nedaudzi.

5. NODAĻA

—  Pagaidiet. Man zvana.

lesprukusi kādā durvjpriekšā, Sofija no kabatas izmakšķerēja mobilo. Hekates Ēnu valstībā baterija bija nosēdusies, bet grāfs de Senžermēns tika pagādājis derīgu lādētāju. Piešķiebusi ekrānu, viņa vērās uz neparasti garu numuru. — Nepazīstu, — viņa pa­vēstīja, pārmijus uzlūkodama brāli un Nikolasu.

Džošs pablenza māsai pār plecu. — Nesaprotu, kas tas par nu­muru, — viņš piebilda.

—  Ar ko sākas? — noprasīja Nikolass, piemiegtām acīm lūko­dams saskatīt, kas ekrānā.

—  Nulle, nulle, trīs, trīs,..

—  Francijas kods, — Fleimels teica. — Atbildi. Tas var būt vie­nīgi Francis.

—  Vai Dī. Vai Makjavelli, — Džošs steigšus iestarpināja. — Var­būt vajag…

Bet, pirms viņš turpināja, Sofija nospieda savienojuma taus­tiņu. — Jā? — viņa piesardzīgi atsaucās.

—   Te es! — Senžermēna balss skanēja nepiespiesti, bez ma­zākā akcenta, un fonā bija dzirdams troksnis, kas lika domāt, ka grāfs ir laukā, nevis istabā. — Iedod man večuku. Tikai neizpļāpājies, ka es viņu tā nosaucu!

Apvaldījusi smaidu, Sofija pasniedza tālruni alķīmiķim. — Tev taisnība — Francis. Grib parunāt ar tevi.

Fleimels piegrūda mobilo pie vienas auss un ar plaukstu aizspieda otru, lai noslāpētu pilsētas troksni. — Allo?

—  Kur esat? — Senžermēns vaicāja latīniski.

Nikolass aplaida skatu visriņķī, lai saprastu, kur atrodas.

— Uz Merelebonroudas, tūliņ būsim pie Rīdžentsparka metrostacijas.

—  Pagaidi, es te sazvanos vēl ar kādu. — Nikolass dzirdēja, kā Senžermēns, no tālruņa attālinājies, senfranču mēlē šo ziņu nober kā ar ložmetēju. — Labi, — viņš pēc mirkļa bija atpakaļ. — Ejiet taisni uz priekšu un tad gaidiet pie Merelebonas baznīcas. Jūs sa­vāks.

—  Kā lai zinu, ka savāks tavējais? — Nikolass noprasīja.

—   Vārds vietā. Vai varētu būt, ka šo sarunu kāds noklausās?

—  Tas pavisam noteikti ir gan itāļa, gan angļa spēkos, — alķī­miķis piesardzīgi atsaucās.

—  Tiesa gan.

—   Un sagaidītāji mums jau bija — tādi nelaipni. Jādomā, būs padevuši ziņu, pirms nāca klāt.

—   Ā. — Senžermēns brīdi klusēja, tad prātīgi teica: — Pie­ļauju, ka rīkojāties apdomīgi.

—  Ar vislielāko apdomu. Bet…

—  Bet? — Senžermēns pārvaicāja.

—   Savu auru lietā neliku, tomēr zināms spēks tika atbrīvots. Tas noteikti būs piesaistījis uzmanību, sevišķi šajā pilsētā.

Atkal pauze. Tad Senžermēns ierunājās: — Labi, tikko aiz­sūtīju savam aģentam tekstu. Atceries ballīti, ko rīkoju Versaļā 1758. gadā? Man bija dzimšanas diena, un tu man iedāvināji per­gamentā iesietu grāmatu no personīgās bibliotēkas.

Nikolasa sejā atplauka smaids. — Atceros.

—   Man tā grāmata joprojām ir. Mans aģents tev pateiks no­saukumu, — grāfs turpināja jau skaļāk, lai pārkliegtu rīboņu un dārdoņu turpat blakus.

—  Kas tev tur par lērumu? — Nikolass jautāja jau angliski.

—  Strādnieki. Mēģinām nostiprināt māju. Izskatās, ka tā kuru katru brīdi līdz ar pusi ielas var ievelties katakombās.

Nikolass pieklusināja balsi. — Vecīt, nemaz nezinu, kā lai izlū­dzos piedošanu par visām tām nepatikšanām, kādās iegrūdu tavu namu. Zaudējumus visādā ziņā atlīdzināšu.

Senžermēns nosmējās. — Vari likties mierā. Man tas neko nemaksā. Vienam žurnālam te iztirgoju ekskluzīvas tiesības uz stāstu. Honorārs pārsniedz visus remonta tēriņus, un publicitāte nav naudā izmērāma, mans jaunais albums lejupielādes topos strauji iet uz augšu… ja vien tas neizklausās pēc pretrunas, — viņš smiedamies piebilda.

—    Kādu stāstu? — Nikolass painteresējās, pašķielēdams uz dvīņiem.

—   Nu kā — par gāzes eksploziju, kas sagrāva manu māju, ko citu, — Senžermēns bezrūpīgi atteica. — Man jāiet. Došu ziņu. Un, draudziņ, — viņš saminstinājās, — esi piesardzīgs. Ja ko vajag — jebko —, tu zini, kā ar mums sazināties.

Nikolass pārtrauca savienojumu un tūliņ pasniedza tālruni Sofijai. — Viņš teica…

—   Mēs dzirdējām. — Dvīņu atmodinātie jutekļi abiem bija ļā­vuši vienā mierā noklausīties visu sarunu. — Gāzes eksplozija? — Sofija pārjautāja.