Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Pirms četrām dienām Džons Dī bija nolaupījis Pereneli Fleimelu un ieslodzījis Alkatrazā. Sardzē bija nolikta sfinksa: ar gudru ziņu, jo tā prata baroties no svešām aurām — enerģijas laukiem, ko ģenerē ikkatra dzīva būtne. Angļu mags cerēja, ka sfinksa, vā­jinādama Pereneles auru, neļaus viņai izbēgt, tomēr — jau kuro reizi — Pereneles izmaņu un spēku bija novērtējis par zemu. Ar salas sarga — spoka de Aijalas palīdzību Burvei izdevās izsprukt no sfinksas. Un tikai tad atklājās salas šausmīgais noslēpums: Dī vāca kopā briesmoņus. Cietuma kamerās čumēja un mudžēja mošķi no visām pasaules malām — tādi, kas, pēc cilvēku domām, pastāv vien baisākajos mītos un leģendās. Bet pārsteidzošākais at­klājums gaidīja slepenajās pazemes ejās salas dzīlēs. Tur, ieslēgtu maģisku simbolu tīklojumā, senākā par pašiem Vecajiem, Burve uzgāja Areopenapu, Veco zirnekli. Abi, gribi negribi, sametās uz vienu roku un sakāva Vārnu dievieti Moriganu ar visiem viņas putnu karapūļiem. Tomēr bija skaidrs, ka ļaunākais vēl tikai priekšā.

—   Nedabisks laiks, — Perenele klusu bilda ar tikko jaušamu franču akcentu. Dziļi ievilkusi elpu, viņa saviebās. Ar saasināto ožu viņa vējā, kas vilka pāri Sanfrancisko līcim, samanīja atbai­došu līķa smaku, kas nepārprotami vēstīja — kaut kas nav, kā vajag.

Areopenaps bija iekārtojies uz tukšās ēkas mūra sienas. Mil­zīgais, uzblīdušais zirneklis celtnes karkasu cītīgi ieauda lipīgā, baltā tīklā. Dobuļainajā pustumsā pa to krustu šķērsu skraidelēja miljoniem zirnekļu, cits liels kā paplāte, cits sīkāks par puteklīti, un pilošo tīklu papildināja ar saviem tīmekļiem. Galvu nepagrie­zis, Vecais zirneklis divas no astoņām acīm pavērsa uz Burves pusi. Viena masīvā kāja paslējās pret debesīm, vējam izpluinot spalvas — purpursarkanas, ar zaļiem galiem. — A, kaut kas tuvo­jas… bet ne Vecais, un cilvēks arī ne, — Areopenaps nosvepstēja.

—  Kaut kas ir jau klāt, — Perenele drūmi atsaucās.

Areopenaps pavērās lejup, uz Burvi. Astoņas mazās actiņas

bija uztupušas pašā galvvirsū, bet galva savādā kārtā bija gluži kā cilvēkam, lai gan zirneklim nebija ne deguna, ne ausu, mute — līmeniska sprauga, pilna garu, indes pilnu ilkņu. Tieši mežonīgo zobu dēļ tas runāja, it kā piesvepstēdams. — Kas noticis? — Areo­penaps pēkšņi noprasīja, tīmekļa pavedienā nolaizdamies lejā.

Uzmanīgi sperdama soļus, Perenele pagājās pa akmens klonu, cenšoties izvairīties no kunkuļainajiem tīmekļa pavedieniem, kuri visam, kam pieskārās, pielipa tik cieši, ka nebija ne atraujami. Tie bija biezi un ķepīgi kā košļājamā gumija. — Biju nogājusi ūdensmalā, — viņa klusu teica. — Gribēju saprast, cik tālu krasts.

—   Kāpēc? — Areopenaps gribēja zināt, kā milzīgs blāķis pastumdamies tuvāk.

—  Pirms daudziem gadiem no viena inuītu šamaņa iemācījos buramvārdus. Ar tiem tekošu ūdeni var padarīt blīvāku, par tā­dām kā pusmīkstām, staignām dūņām. Vārdu sakot, tie ļauj staigāt pa ūdens virsu. Inuīti tos lieto, kad medī polārlāčus uz peldoša ledus. Gribēju paskatīties, vai tie iedarbojas arī uz siltu sālsūdeni.

—  Un? — Areopenaps noprasīja.

—    Līdz pamēģināšanai netiku. — Perenele pakratīja galvu.

Saņēmusi vienkop garos, melnos matus, viņa pārsvieda grīsti uz krūtīm. Parasti viņa matus pina ciešā, resnā pīnē, bet tagad tie bija vaļā, turklāt sudraba caurausti vairāk nekā tikai dienu iepriekš.

—  Skaties.

Areopenaps pierāpoja vēl tuvāk. Ik kāja tam bija resnāka par Pereneli pašu, katrai galā līks dzelonis, bet soļus zirneklis spēra gluži bez skaņas.

Perenele pacēla pretim matu grīsti. Tajā vīdēja akurāti izkampts, sprīdi garš robs. — Biju pārliekusies pār ūdeni, stiprinot auru, lai izmēģinātu buramvārdus, un tobrīd kaut kas iznira no ūdens — pavisam klusu. Zobi iecirtās matos.

Vecais zirneklis nosēcās. — Redzēji, kas tas bija?

—   Uz mazu mirkli, ne vairāk. Skrēju atpakaļ neatskatīdamās.

—  Jūrasčūska?

Perenele pārgāja uz jaunības gados ierasto franču mēli. — Nē. Sieviete. Zalādaina, ar zobiem… pilna mute sīku zobu. Kad tā ienira atpakaļ, pamanīju zivs asti. — Nogrozījusi galvu, viņa pār­svieda matu grīsti uz muguras, tad uzlūkoja Veco zirnekli. — Nāra? No jūrasļaudīm man nevienu nav gadījies redzēt.

—   Diez vai, — nomurmināja Areopenaps. — Lai gan — varētu būt kāda no mežonīgākajām nereīdām.

—  Jūras nimfas… bet viņas mājo tālu no šejienes.

—    Jā. Noteikti labāk jūtas Vidusjūrā, kur siltāks, bet mājas viņām ir visur, kur okeāns. Esmu saticis viņas visās pasaules ma­lās, pat starp Antarktīdas leduskalniem. Nereīdu ir pavisam piec­desmit, un viņas ir nešķiramas… tas man liek domāt, ka sala, vis­ticamāk, ir aplenkta no visām pusēm. Pa jūru projām netiksim. Bet ir kas vairāk, par ko uztraukties, — Areopenaps nosvepstēja.

—  Ja reiz nereīdas ir te, nav izslēgts, ka kaut kur netālu ir arī viņu tēvs — Nērejs.

Par spīti auras gādātajam siltumam, Perenelei pār muguru pārskrēja drebuļi. — Jūras vecis? Bet viņš taču mīt kādā tālā ūdens Ēnu valstībā un savējā ielūkojas tikai paretam. Pēdējoreiz manīts 1912. gadā. Kāpēc lai viņš uzrastos tagad?