Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Tomēr Fleimels joprojām ir uz brīvām kājām… Perenele izkļuvuši no kameras, lai gan netiek projām no salas. Dvīņi izbēguši. Un mums vēl aizvien nav visa Kodeksa. Esam vīlušies, — bezmiesas balss at­kārtoja.

Dī un Makjavelli saskatījās. Tāds, kurš tumšajiem Vecajiem lika vilties, parasti pazuda bez miņas. Vecā saimnieka spēkos bija dāvāt cilvēkam nemirstību, bet šo velti varēja gluži viegli atņemt. Atka­rībā no tā, cik ilgi cilvēks bijis nemirstīgs, organismu piemeklēja spēja un bieži vien arī liktenīga novecošanās, miesa un orgāni milzu ātrumā pieredzēja gadsimtiem aizturētas deģeneratīvas iz­maiņas. Dažās sekundēs no gluži veselīga cilvēka pāri palika sa­žuvušas ādas lēveri un pīšļos sakrituši kauli.

—  Esat mūs pievīluši, — balsis čukstēja.

Iestājās klusums, ne Dī, ne Makjavelli neizdvesa ne skaņas, labi apzinoties, ka abu neparasti garais mūžs var teju, teju aprauties. Viņi bija vareni un ietekmīgi, tomēr neviens nebija neaizvieto­jams. Tumšajiem Vecajiem netrūka citu aģentu, ko sūtīt pakaļ Fleimelam un dvīņiem. Galīgi netrūka.

Aparātā atkal kaut kas nosprakšķēja, nopaukšķēja, un ierunā­jās kāds cits: — Tomēr, manuprāt, viss vēl nav zaudēts.

Gadsimtiem vingrinājies, Makjavelli bija iepraties savaldīties, lai sejā nebūtu lasāms itin nekas. Tieši šo balsi viņš bija cerējis dzir­dēt, tas bija viņa Vecais saimnieks, kas pirms vairāk nekā trīstūk­stoš gadiem īsu brīdi valdīja pār Ēģipti.

—   Manuprāt, tagad mēs mērķim esam tuvāk nekā jebkad. Ir pamats cerēt. Esam noskaidrojuši, ka cilvēkbērni patiešām ir leģendārie dvīņi; esam pat redzējuši viņus pierādām savu spēku. Nolādētais alķīmiķis ar savu sievu burvi ir iedzīti strupceļā un mirst. Tagad atliek tikai nogaidīt, un laiks, mūsu diženais draugs, par visu parūpēsies mūsu vietā. Skataha pazudusi, Hekate — pagalam. Un mums ir Kodekss.

—   Taču ne viss, — iečukstējās hermafrodītiskā balss. — Trūkst divu pēdējo lapu.

—   Piekritu. Bet tas ir vairāk nekā jebkad. Ar to noteikti pietiek, lai tnēs sāktu atsaukt Vecos no visnomaļākajām Ēnu valstībām.

Makjavelli sarauca pieri, sakopodams domas. Dī saimnieks bija pazīstams kā varenākais no visiem Vecajiem, un tomēr viņa paša saimnieks viņam vai viņai strīdējās pretim. Tālrunis iečērkstējās, un hermafrodītiskā balss izklausījās gandrīz vai īgna.

—    Bet mums taču nav Pēdējo Vārdu. Bez tiem mūsu brāļi un māsas no Ēnu valstībām šajā pasaulē nevarēs iekļūt.

Makjavelli saimnieks bija nesatricināms. Tomēr karaspēku der pulcināt kopā. Viena daļa mūsu brāļu aizdevušies ļoti talu projām, no Ēnu valstībām pat izceļojuši uz Citpasaulēm. Atgriešanās prasīs dau­dzas ' dienas. Sauksim viņus atpakaļ jau tagad, sapulcēsim tuvīnākajās pierobežas Ēnu valstībās, un, kad pienāks tas brīdis, viņiem būs sperams tikai viens solis, lai ienāktu šajā pasaulē un palīdzētu mums atkarot pla­nētu.

Makjavelli uzlūkoja Dī. Angļu mags klausījās Vecajos, viegli piešķiebis galvu un pievēris acis. It kā skatienu samanījis, Dī at­vēra acis un mēmā jautājumā sarāva uz augšu uzacis. Itālis viegli nogrozīja galvu — viņam nebija ne jausmas, kas te tagad notika.

—   Ir pienācis tas laiks, ko Ābrahams noredzēja, kad pirmoreiz radīja Kodeksu, — Makjavelli saimnieks turpināja. — Viņš bija Reģis, viņš spēja saredzēt laika šķieznas un vērpetes. Viņš paredzēja, ka tas laiks reiz pienāks — to viņš dēvēja par Griežiem: kad pasaulē atgriezīsies kārtība. Esam atraduši dvīņus, zinām, kur meklējams Fleimels un divas pēdējās Kodeksa lapas. Kolīdz atdabūsim lapas, varēsim izmantot dvīņu spēku, lai stiprinātu Pēdējos Vārdus.

Aparāts sprakšķēt sprakšķēja, bet fonā Makjavelli skaidri dzir­dēja piekrītošu murdoņu. Viņš noprata, ka klausās vēl citi, un aiz­domājās — nez, cik Veco savākušies? Iekodis lūpā, viņš apvaldīja smaidu — Vecie visā to spektrā un krāšņumā, cilvēki un necilvēki, zvēri un briesmoņi, un katram pie auss mobilais tālrunis. Izmanto­jis brīdi, kad murdoņa pieklusa, Makjavelli piesardzīgi ierunājās, uzmanīdamies, lai balsī neiezogas ne mazākā emociju atblāzma, lai viņš izklausās neitrāls un profesionāls.

—  Tad es ierosinu — ļaujiet mums iesākto novest līdz galam.

Ļaujiet mums sadzīt rokā Fleimelu un dvīņus! — Skaidrs, ka tā bija bīstama spēle, bet tikpat skaidrs, ka Veco rindās trūkst vien­prātības, un Makjavelli šādas situācijas vienmēr lieliski mācēja iz­mantot savā labā. Sava saimnieka balsi viņš bija skaidri sadzirdējis prasīgu. Vecajiem dvīņus un Kodeksu vajadzēja kā ēst, bez tiem pā­rējie tumšie Vecie nekādi nespētu atgriezties zemes virsū. Un tajā pašā acumirklī viņš atskārta, ka viņi ar Dī joprojām ir augstā vērtē.

—   Mums ar doktoru ir plāns, — viņš teica un apklusa, lai redzētu, vai āķis tiks ierīts.

—  Runā, cilvēk, — nodārdināja hermafrodītiskā balss. Makjavelli sakrustoja rokas uz krūtīm un neteica ne pušplēsta

vārda. Dī parāva uz augšu uzacis un norādīja uz tālruni. Runā! Viņš mēmi noplātīja muti.

—  Runā! — balss norūcās cauri kaukoņai un sprakšķiem.

—  Tu neesi man saimnieks, — Makjavelli ļoti klusu atsaucās.

—  Tu nevari man pavēlēt.