Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Kapuce piešķieba galvu un tad pamāja. — Gļēvuļa Asmens tā nedomā gan, jā. Bet mēs esam trīs, un mēs esam ātri, tik ātri, — viņš piebilda un pasmīnēja, atiezdams greizos zobus. — Manu­prāt, mēs varam tevi, puika, saņemt ciet; izraut zobenu tev no ro­kām, pirms…

Instinkts, par kura esamību Džošs līdz tam nemaz nebija zinā­jis, viņu brīdināja, ka, pabeidzis teikumu, kapuce metīsies uzbru­kumā. Tad visam būs beigas. Nedomādams ne mirkli, viņš grūda zobenu uz priekšu, kā bija mācījusi Zanna d'Arka. Asmens smaile iezumēdamās piedūrās briesmoņa rīklei. Džošs zināja, ka ar skram­bu būtu pieticis, — Nidhjegu bija nogalējis viens vienīgs cirtiens.

Kapuce smiedamies atlēca atpakaļ, tālāk no zobena. — Par lēnu, cilvēk, par lēnu. Redzēju — brīdi pirms grūdiena tev pirkstu kauliņi saspringa un nobālēja.

Un Džošs acumirklī saprata, ka viss zaudēts. Gēni i Cucullati reakcija vienkārši bija pārāk ātra.

Bet Fleimels aiz muguras nosmējās.

Džošs nenovērsa skatienu no kapuces. Skaidrs, ka atskatīties būtu pēdējā muļķība, bet kas, diez, alķīmiķi bija sasmīdinājis? Viņš ciešāk nopētīja kapuci. Taču nekas nebija mainījies… izņemot to, ka, atlēkdams nostāk no zobena, tas bija iekāpis dubļu peļķē.

—   Vai tev, alķīmiķi, no bailēm piemeties trakums? — kapuce painteresējās.

—   Tu taču pazīsti Veco Irīdu, Elektras meitu? — Fleimels it kā starp citu noprasīja un panācās Džošam priekšā. Alķīmiķa kalsnie vaibsti bija nocietinājušies un bezkaislīgi, lūpas cieši sakniebtas, blāvās acis piemiegtas šaurās spraudziņās.

Kapuces zilimelnie redzokļi šausmās iepletās. Viņš pavērās lejup.

Dubļu plančkā, kas skalojās kapucēm ap kājām, no Fleimela aproces pavedieniem piepeši bija izvērpusies varavīkšņaina mirga. Genii Cucullati raudzīja atlēkt atpakaļ, bet abas priekšķetnas no peļķes neparko nebija izdabūjamas. — Laid mani vaļā, cilvēk! — kapuce iespiedzās baiļpilnā bērna balsī. Viņš rāvās un raustījās, lū­kodams atbrīvoties; atspērās, cik spēka, bet peļķē ietrāpīja arī pakaļķetnas nagi, un kapuce iekaucās atkal, rāva ķetnu laukā — līks nags palika peļķē kā iesalis. Kapuce ierējās, un abi pārējie metās viņu glābt, izraut no mutuļojošās, varavīkšņainās suslas.

—    Pirms gadu desmitiem, — Fleimels turpināja, — mēs ar Pereneli paglābām Irīdu no viņas māsām, un par atlīdzību viņa man iedāvāja šīs aproces. Redzēju Irīdu tās noaužam no viņas pa­šas varavīkšņainās auras. Teica — kādudien tās manu dzīvi pada­rīšot mazliet krāsaināku.

Varavīkšņainās krāsu mēles aizlocījās augšup pa kapuces ķetnu. Melnie nagi vērtās zaļi, tad sarkani, purpursarkanās vilnas pinkas ievizējās spilgti violetas.

—  Tu par to samaksāsi ar savu dzīvību, — kapuce izgrūda vēl jo spalgākā balsī, šausmās ieplestiem, zili gailošiem redzokļiem.

—   Reiz jau miršu tāpat, — Fleimels piekrita, — bet ne šodien un ne no tavas rokas.

—  Pagaidi vien, kad izstāstīšu Mātei!

—  Laipni lūdzu.

Kaut kas nopaukšķēja, it kā burbulim pārplīstot, un varavīk­snes krāsas ar joni šāvās augšup pa briesmoņa miesām, tinot tās gaismā. Vietās, kur kapuci bija sagrābuši abi pārējie, krāsas pār­sviedās arī tiem uz nagiem un aizvērpās tālāk, zaļās jakas pārvēr­šot iespaidīgos daudzkrāsu ģērbos. Krāsas vizēja hipnotiskas un kustīgas kā eļļas kārtiņa uz ūdens virsmas, pārplūda cita citā, vei­dojot arvien jaunus, ekstravagantus salikumus un žilbīgus pusto­ņus. Kapuces vēl paguva izgrūst šausmu pilnu kaucienu, bet tas aprāvās, un visi trīs saļima uz ietves ļenganā kaudzē. Kolīdz viņi stājās kustēties, ņirbošās krāsas strauji atstāja miesas, jakas no jau­na vērtās netīri zaļas, un ķermeņi sāka pārvērsties, kauliem brak­šķot, muskuļiem un cīpslām pārtopot. Kad visa krāsa bija iesūkusies atpakaļ peļķē, kapuces no jauna izskatījās pēc cilvēkiem.

Sānielā šļācās lietus straumes, un daudzkrāsainā peļķe mutu­ļoja un trīsēja, sveicot ik jaunu lāsi. Uz īsu mirkli virs palts parā­dījās nevainojams, miniatūrs varavīksnes loks, lai tūliņ pagaistu, peļķi atstājot skalojamies tikpat netīri brūnu kā iepriekš.

Fleimels pieliecies savāca pēdējās draudzības aproces driskas. Savērptie pavedieni nu bija pelēkbalti, no krāsām ne miņas. Izslējies viņš atskatījās uz dvīņiem. Alķīmiķis pasmaidīja. — Neesmu jau tik bezpalīdzīgs, kāds izskatos. Pretinieku nekad nedrīkst no­vērtēt par zemu, — viņš pamācīja. — Bet par uzvaru paldies tev, Džoš. Tu mūs izglābi. Jau atkal. Nu jau tāds kā likums: Ojaia, Pa­rīze un tagad te.

—  Es gan nedomāju… — Džošs iesāka.

—  Tu jau nekad nedomā, — Sofija iejaucās, saspiezdama brāļa roku.

—  Tu rīkojies, — Fleimels piebilda. — Un ar to pietika. Nāciet, lai tiekam projām, pirms kāds viņus atrod.

—   Vai tad viņi nav pagalam? — apvaicājās Sofija, kāpdama kapucēm apkārt.

Džošs steigšus ietina Klarentu burbuļplēvē un iebāza atpakaļ kartona futrālī, tad iegrūda futrāli mugursomā un somu uzkrāva plecos. — Kas notika? — viņš vaicāja. — Tas krāsainais ūdens. Kas tas bija?