Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Mums taču jācīnās, — apņēmīgi teica Džošs, lai arī satriekts par alķīmiķa neveiksmi. Viņš taču bija redzējis Fleimelu triecam šķīstas enerģijas strēles, izaudzējam mežu no koka grīdas, tā ka joprojām loloja cerības uz ko nebūt lielisku. Pavēries uz māsu, viņš noprata, ka tā ir tādās pašās domās, ja Fleimels novecoja un no­vārga, viņa spējas gāja mazumā. Neuzkrītoši pametis ar galvu un sagaidījis atbildes mājienu no Sofijas, viņš redzēja māsu izstaipām pirkstus. — Nikolas, tu redzēji, ko mēs izdarījām ar gargujām, — Džošs turpināja, par saviem un māsas spēkiem gluži drošs. — Mēs ar Sofiju varam stāties pretim jebkuram… un jebkam…

—   Robeža, kas šķir pašpārliecību no iedomības, ir ļoti trausla, Džoš, — Fleimels klusi bilda. — Un vēl jo trauslāka ir tā, kas šķir iedomību no muļķības. Sofij, — viņš piebilda, uz Sofiju pat ne­skatīdamies, — ja tu liksi lietā savas spējas, mēs visi būsim pa­galam.

Džošs nogrozīja galvu. Fleimela vārgulība viņam riebās. Atkā­pies no večuka, viņš nocēla no pleciem mugursomu un atrāva to vaļā. Tur, citstarp, bija iestūķēts bieza kartona futrālis, kur parasti ievietojami plakāti vai kartes. Norāvis plastikāta vāciņu, Džošs iebāza futrālī roku, sataustīja to, kas tur bija ievīstīts burbuļplēvē, un izvilka laukā.

—  Nikolas… — Sofija ieteicās.

—  Pacieties, — Fleimels atčukstēja, — pacieties…

Prāvākais no kapucēm nometās četrrāpus un metās uz priekšu,

garajiem, saskretušajiem nagiem skrapšķot pret trotuāru. — Tu man esi apsolīts, — zvērs sauca neparasti smalkā balsī — izklausī­jās gandrīz pēc bērna.

—   Dī ir gaužām dāsns, — Fleimels rāmi atsaucās. — Kaut man jābrīnās, ka Gcnii Cucullati izkalpojas cilvēkiem.

Kapuce, nagus skrapstinādams, piespērās soli tuvāk. — Dī nav parasts cilvēks. Nemirstīgais mags ir bīstams, bet viņu aiz­sargā saimnieks, kas ir vēl jo bīstamāks.

—  Varbūt tev der bīties no manis. — Fleimels pasmīnēja. — Es esmu gados vecāks par Dī, un man nav saimnieka, jo pēc tāda nav bijis vajadzības!

Kapuce iesmējās un tad piepeši metās Fleimelam pie rīkles.

Nosvilpa akmens asmens, pāršķeldams kapuci, zemē noplivi­nājās zaļš auduma gabals. Tas, kurš kapucē, iesmilkstējās, pasviedās gaisā, vairīdamies no asmens, kas cirtās lejup, nošķeldams ja­kas priekšas kniedes un sapostīdams rāvējslēdzi.

Džošs Ņūmens aizstājās Nikolasam Fleimelam priekšā, abās rokās turēdams akmens zobenu, ko bija izvilcis no kartona futrāļa. — Man nav ne jausmas, kas jūs tādi, — viņš stingri teica, kaut balss trīsēja — gan adrenalīna dēļ, gan tāpēc, ka ieroci novaldīt nemaz nebija viegli. — Bet pieļauju, ka šo te jūs pazīstat!

Zvērs atkāpās, zilimelnos redzokļus nenovērsdams no pelēkā asmens. Kapuce bija pagalam, pāri palikušās skrandas pluinījās ap pleciem, un galva nu bija atsegta skatienam. Džošs konstatēja, ka cilvēka galvai tā nemaz nelīdzinās, tomēr ir brīnum skaista. Viņš bija domājis ieraudzīt briesmoni, taču galva bija nepa­rasti maza, ar milzīgām, dziļām, tumšām acīm zem šaura, izvelbta piereskaula un ar asiem, izteiktiem vaigukauliem. Deguns taisns, nāsis plati ieplestas. Mute — līmeniska svītra, tagad mazliet pa­vērusies, skatam atklājot greizus, iedzeltenus un samelnējušus zobus.

Džošs žigli pavērās pa labi un pa kreisi, lai neizlaistu no acīm abus pārējos kapuces. Arī tie cieši vērās uz akmens zobenu. — Tas ir Klarents, — viņš klusu teica. — Ar to es Parīzē cīnījos pret Nidhjegu, — viņš turpināja. — Un esmu redzējis, ko tas nodara tā­diem kā jūs. — Viegli pakustinājis zobenu, viņš juta to ietrīsamies, spals rokās sila.

—    Dī mums par to nebilda ne vārda, — kapuce nopīkstēja bērna balstiņā. Viņš uzlūkoja alķīmiķi, kas stāvēja Džošam aiz mu­guras. — Vai tiesa?

—  Jā, — Fleimels apstiprināja.

—   Nidhjegu. — Šo vārdu kapuce spļautin izspļāva. — Un kas tad notika ar leģendāro Līķu Rijēju?

—   Nidhjegs ir beigts, — Fleimels strupi pavēstīja. — Nogalēts ar Klarentu. — Paspēris soli uz priekšu, viņš kreiso roku uzlika Džošam uz pleca. — Džošs viņu nobeidza.

—  Viņu nogalējis cilvēks? — Kapuce neticēja.

—   Dī ir jūs izmantojis, jūs nodevis. Viņš neteica, ka mums ir zobens. Ko viņš vēl noklusējis? Vai stāstīja, kāds liktenis Parīzē piemeklējis disijas? Vai stāstīja par Guļošo dievu?

Trīs kapuces pārgāja paši uz savu valodu, sasmilkstējās un sarūcās, tad lielākais no jauna pievērsās Džošam. No mutes spraugas izšāvās melna mēle. — Par to mums nekas. Es savā priekšā redzu pārbiedētu cilvēku puišeli. Dzirdu, kā stirkšķ viņa muskuļi, kad viņš pūlas zobenu noturēt rokās. Varu sagaršot viņa bailes.

—   Un tomēr, lai ko tu saod, viņš tev bruka virsū, — Fleimels klusu atteica. — Par ko tas liecina?

Kapuce lempīgi paraustīja plecus. — Ka viņš ir vai nu muļķis, vai varonis.

—   Un jūsējiem no laika gala bijis jācieš gan no vieniem, gan otriem, — Fleimels aizrādīja.

—   Taisnība, bet varoņu pasaulē vairs nav. Mūs neviens neap­draud. Cilvēki vairs netic, ka pastāvam. Tas dara mūs neredza­mus… un neievainojamus.

Džošs nostenēdamies pacēla zobenu augstāk. — Klarents gan tā nedomā.