Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Puisis viņus mudīgi ar mobilo nobildēja un bildi aizsūtīja dok­toram Džonam Dī. Angļu magu viņš neturēja diez ko lielā vērtē, tomēr tādā ienaidniekā arī negribēja iedzīvoties. Dī bija aģents, kas pārstāvēja vissenākos un bīstamākos tumšos Vecos.

Pārvilcis kapuci zemu pār acīm, puisis novērsās, kad trijotne tuvojās, un tālrunī uzbakstīja māsas numuru — tās, kura stāvēja kāpņu lejasgalā. — Tiešām Fleimels ar dvīņiem, — viņš iemurmināja tālrunī kādā aizlaiku valodā, kas pēcāk bija izvērtusies par gēlu mēli. — Dodas uz tavu pusi. Ņemsim ciet, kad tiks līdz Jūstonroudai.

Aizvāzis tālruni, kundziņš kapučjakā sekoja alķīmiķim un amerikāņu dvīņiem. Cauri agrās pēcpusdienas drūzmai viņš virzī­jās veikli, no skata it kā gluži parasts pusaudzis, anonīms un neuz­krītošs, nošļukušos džinsos,, apdilušās kedās, pārlieku lielā jakā, galva līdz ar seju slēpās kapuces pustumsā, acis — aiz melnajām saulesbrillēm.

Tomēr izskats vīla — puisis ne tuvu nebija cilvēks. Pirmoreiz viņš līdz ar māsām šajā zemē bija ieradies vēl tais laikos, kad sala vēl nebija atšķēlusies no Eiropas, un neskaitāmās paaudzēs viņi tika pielūgti kā dievi. Ļoti koda kaulā, ka tagad vajadzēja būt Dī pakalpiņiem — tas taču bija ne vairāk kā cilvēks. Bet angļu mags kundziņam kapučjakā bija piesolījis kārotu balvu: Nikolasu Fleimelu, leģendāro alķīmiķi. Dī nepārprotami norādīja: kundziņš ar māsām varēs dabūt Fleimelu, bet dvīņiem gan nedrīkst ne pirkstu piedurt. Puisis saviebās. Māsas sagūstīs dvīņus viens un divi, bet viņam pašam būs tas gods nobeigt Fleimelu. No mutes izšāvās piķa melna mēle — viņš labpatikā aplaizījās. Tur būs ko mieloties nedēļām ilgi. Un, protams, gardākos kumosiņus viņi pietaupīs Mātei.

Nikolass Fleimels pagausināja soli, lai Sofija un Džošs tiek līdzi. Izmocījis smaidu, viņš norādīja uz trīsdesmit pēdu augstu bronzas statuju — divi apskāvušies stāvi, augšā pulkstenis. — To dēvē par "Satikšanos", — viņš skaļi pavēstīja, tad čukstus piebilda: — Mums seko. — Joprojām smaidīdams, viņš pieliecās tuvāk Džošam un nomurmināja: — Tikai neskaties atpakaļ.

—  Kurš? — Sofija noprasīja.

—   Kas? — saspringti vaicāja Džošs. Viņam metās nelabi un griezās galva; nesen atmodinātie jutekļi cieta no pārslodzes, tie ne­spēja tikt galā ar visām dzelzceļa stacijas smakām un skaņām. Pa­kausī pukstēja trula sāpe, un gaisma bija tik spilgta, ka uzmācās mokoša vēlme tikt pie saulesbrillēm.

—  Jā, labāk der jautāt — kas? — Nikolass drūmi atsaucās. Pa­slējis pirkstu, viņš norādīja uz pulksteni, it kā runas joprojām gro­zītos ap to. — īsti gan nezinu, kas, — viņš atzinās. — Kaut kas no aizlaikiem. Samanīju, kolīdz izkāpām no vilciena.

—  Samanīji? — Džošs apjucis pārvaicāja, ar katru mirkli mulsdams jo vairāk. Tik slikti viņš nebija juties kopš karstumdūriena Mohaves tuksnesī.

—   Tirpoņa, tāda kā nieze. Mana aura reaģē uz kādu svešu auru — lai kam tāda būtu. Kad iepratīsieties savaldīt savējās, varē­siet sajust to pašu.

Atgāzusi galvu, it kā apbrīnotu griestu metālā stiklotās mežģī­nes, Sofija lēnām pagriezās. Visapkārt ņudzēja pūlis. Vairākums izskatījās pēc vietējiem, kas bija ceļā uz darbu vai atpakaļ, bet ne­trūka arī tūristu; tie uz brīdi piestāja, lai nobildētos ar "Satikšanos" vai milzu pulksteni fonā. Nešķita, ka viņu trijotnei kāds īpaši pie­vērstu uzmanību.

—  Ko iesāksim? — Džošs ieteicās. Nupat jau mācās virsū pa­nika. — Es varu vairot Sofijas spēkus, — viņš izmocīja, — kā toreiz Parīzē…

—   Nē! — Fleimels noskaldīja, sagrābdams Džoša roku kā spī­lēs. — Turpmāk savas spējas drīksti likt lietā tikai tad, ja galīgi ne­būs citas izejas. Kolīdz tērēsi auru, sacelsi kājās visus Vecos, Nākamo paaudzi un nemirstīgos desmit jūdžu rādiusā, visi zinās, ka esi te. Un šeit, Anglijā, gandrīz visi nemirstīgie ir tumšo Veco pusē. Tāpat te iespējams pamodināt vēl citus, kam labāk derētu palikt guļam.

—  Bet tu teici, ka mums seko, — Sofija iebilda. — Tas nozīmē — Dī jau zina, ka esam te.

Fleimels bīdīja dvīņus uz kreiso pusi, nostāk no statujas, lai visi drīzāk tiktu laukā. — Jādomā, sargi izlikti viscaur Eiropā, visās lidostās, ostās un dzelzceļa stacijās. Dī gan varēja nojaust, ka dodamies uz Londonu, un, kolīdz aktivizēsiet auras, viņš to zinās kā likts.

—    Un ko viņš darīs? — jautāja Džošs, iesāņus uzlūkodams Fleimelu. Nesaudzīgi spilgtajā gaismā, kas krita no augšas, alķīmiķim pierē un ap acīm ēnojās vēl neredzēti dziļas un melnas rievas.

Fleimels paraustīja plecus. — Ej nu sazini, kas viņam var ienākt prātā. Viņš ir iedzīts sprukās, un tad var sagaidīt briesmu lietas. Atceraties — viņš bija Svētās Dievmātes tornī. Bija gatavs nograut seno celtni, lai jūs apturētu… būtu nogalējis jūs, lai netie­kat projām no Parīzes.

Džošs nošūpoja durno galvu. — Tieši to es nesaprotu — man likās, viņam vajag mūs dzīvus.

Fleimels nopūtās. — Dī ir nekromants. Baisa un pretīga māksla, kas citstarp ļauj arī mākslīgi aktivēt miroņa auru un līķī no jauna iedvest dzīvību.

To dzirdot, Džošs sajuta miesai pārskrienam ledusaukstas trī­sas. — Tu gribi teikt, ka viņš mūs grib nogalēt un tad atdzīvināt?