Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Šaurā ieliņa bija sausa. Gar vienu malu rindojās zilas, zaļas un brūnas plastmasas atkritumu tvertnes, gar otru grēdojās saplākšņa atlieku un melnu atkritumu maisu kaudzes. Smaka — atbaidoša, uz viena maisa tupēja pinkās ieaugusi kaķene, metodiski skrāpējot plastmasas iepakojumu. Kad Fleimels ar dvīņiem skrēja garām, kaķene ne acu nepacēla, tomēr pēc mirkļa, kad sānieliņā ienira trīs kapuces, kaķe uzmeta kūkumu, pinkas saslēja gaisā un aizspruka sazin kur kā izšauta lode.

—   Tu zini, kur mēs tagad… — Džošs ieprasījās, kad viņi joza gar durvīm, kas rindojās kreisajā pusē, acīmredzot lielās ielas ies­tāžu sētaspuses ieejām.

—   Nav ne jausmas, — Fleiemels atzinās. — Bet tagad galve­nais — atrauties no kapucēm.

Sofija atskatījās. — Neredzu, — viņa pavēstīja. — Varbūt tie­šām esam atrāvušies. — Cieši sekodama Nikolasam, kas cirtās ap stūri, viņa spēji apstājās, jo tikpat pēkšņi bija apstājies arī alķī­miķis.

Ap stūri apcirtās arī Džošs, abiem teju paskriedams garām.

—    Nestāviet uz vietas! — viņš izelsa, abus apsteigdams. Un tad saprata, kāpēc Sofija ar Nikolasu apstājušies: sānieliņas galā slējās ķieģeļu mūris, kam gar augšpusi vērpās vadu mudžeklis.

Alķīmiķis apsviedās un piespieda pirkstu lūpām. — Ne ska­ņas. Varbūt aizskries garām… — Lejā cirtās aukstas lietus šaltis, līdzi nesdamas specifisko puvekļu smaku. — Bet diez vai, — viņš piebilda, kad trīs Genii Cucullati klusi ievicoja sānieliņā. Nikolass aizstājās dvīņiem priekšā, bet tie nekavējoties novietojās viņam līdzās. Sofija instinktīvi iekārtojās labajā pusē, Džošs — pa kreisi.

—  Nejaucieties, — norīkoja Fleimels.

—  Nekā nebija, — Džošs atsaucās.

—   Mēs ko — noskatīsimies, kā tu ar tiem trim ņemies viens pats? — Sofija piebalsoja.

Kapuces pagausināja soli, tad izretinājās ielas platumā un ap­stājās. Viņi stāvēja nedabiski stingi, sejām slēpjoties zem kapucēm.

—   Ko gaidām? — Džošs nomurmināja gandrīz čukstus. Tie Iris savādi stāvēja, savādi izturējās: kā dzīvnieki. Reiz bija redzēta

National Geograpliic filma — aligators gaida, kad briedis peldēs upei pāri. Ari aligators nekustējās itin nemaz, līdz brīdim, kad šā­vās uzbrukumā.

Pēkšņi klusajā sānielā nokrakšķēja itin kā lūstošs koks, un tū­liņ nostirkšķēja plīstošs audums.

—  Viņi pārtop, — Sofija noelsās.

Muskuji zem zaļajām jakām saspringa un uzblīda, muguras izliecās, galvas izbīdījās uz priekšu, izstiepās rokas, un pirkstus, kas izlīda no pārlieku garajām piedurknēm, tagad klāja bieza vilna un rotāja līki, melni nagi.

—  Vilki? — Džošs nedroši minēja.

—   Drīzāk lāči, — Nikolass klusu atsaucās, piemiegtām acīm nopētīdams sānielu. — Un vēl jo drīzāk — vilkači, — viņš piebilda, un gaisā uzvēdīja tikko jaušama vaniļas smarža.

—   Un mums par to nekas, — Sofija paziņoja, piepeši izslējusies augumā lielāka. Paslējusi labo roku, viņa kreiso īkšķi iespieda labajā delnā iededzinātajā zelta aplī.

—    Nē! — Nikolass noskaldīja, paraudams viņas roku nostāk. — Vai es neteicu? Šajā pilsētā spējas nedrīkst likt lietā! Jūsu auras pazīs kurš katrs!

Sofija sašutumā nošūpoja galvu. — Es taču zinu, — viņa at­cirta. Tad balss ietrīsējās. — Es zinu, ko viņi dara. Tad ko — stāvē­sim un noskatīsimies, kā viņi tevi aprij? Es taču varu — samalšu viņus miltos. — Dusmas acumirklī pārvērtās aizrautībā, un viņa pasmaidīja. Spoži zilās acis uz mirkli iemirdzējās sudrabā, un Sofi­jas vaigs iesvēlās cieti apņēmīgs, ne gluži kā piecpadsmitgadīgai meitenei.

Arī alķīmiķis smaidīja, taču drūmi. — Var jau. Bet šaubos, vai jūdzi tālāk mums virsū nebruks vēl kas daudz briesmīgāks. Tev nav ne jausmas, kas te staigā pa ielām, Sofij. Ļauj man, — viņš pa­ģērēja. — Es arī varu.

—   Viņi tūliņ bruks virsū, — Džošs iestarpināja, jo redzēja ka­puces pārkārtojamies uzbrukumam, pats neapjauzdams, kā tas viņam zināms. — Ja gribat kaut ko darīt, vairs nedrīkst kavēties.

Genii Ciicullati bija izretinājušies, novietojoties iepretim Fleimelam un dvīņiem. Visi trīs bija uzmetuši kupri, platie pleci, krū­teža un bicepsi jakas vai pušu plēsa. No kapuču pustumsas pretim gailēja zilimelni redzokļi un asi zobi, un cits ar citu viņi sazinājās ar smilkstiem un rūcieniem.

Nikolass atrofija ādas jakas piedurknes; labās rokas delnas locītavu rotāja vienlaidu sudraba aproce un divas padilušas daudzkrāsu draudzības apsaitēs. Vienu pārrāvis, viņš to saberzēja plaukstās, pielika pie lūpām un uzpūta dvašu.

Sofija un Džošs noskatījās, kā Nikolass nomet kunkulīti kapu­cēm pie kājām. Tas iekrita dubļu plančkā, kas skalojās līdzās prā­vākajam no kapucēm, un dvīņi samiedzās, gaidīdami sprādzienu. Nagiem skrāpējoties pret asfaltu, arī kapuces atkāpās.

Bet nekas nenotika.

Prāvākais kapucē laikam tā kā sasmējās.