Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Vecajo velte, — Fleimels skaidroja, steigdamies projām pa sānielu. — Irīdu par varavīksnes dievieti sauc viņas daudzkrāsai­nās auras dēļ. Turklāt viņai pieejami Ēnu valstības Stiksas upes ūdeņi, — viņš uzvaroši pavēstīja.

—  Un ko tas nozīmē? — Džošs nesaprata.

Fleimels burtiski staroja. — Neviens, kas dzīvs, Stiksas ūde­ņiem nevar pieskarties. Šoks organismā rada pārslodzi, un iestājas bezsamaņa.

—  Uz cik ilgu laiku? — Sofija bažīgi atskatījās uz to, kas ielas vidū rēgojās kā nomestu lupatu kaudze.

—  Ja ticam leģendām — uz gadu un vienu dienu.

3. NODAĻA

Milzīgo ēdamzāli piestrāvoja vēlas pēcpusdienas saule. Ieslīpi krizdami, saules stari zeltojās uz pulētajiem koka paneļiem un at­starojās no vaskotās grīdas, mirdzināja saules zaķīšus, kutinādami kaktā novietoto bruņutērpu, un darīja sulīgākas krāsas vitrīnās, kur glabājās monētas, kaltas vismaz pēdējos divtūkstoš cilvēces vēstures gados. Vienu sienu pilnībā klāja neskaitāmos laikmetos un visos kontinentos darinātas maskas un bruņucepures, ar tukša­jiem acu caurumiem vērdamās pāri visai telpai. Maskas ieskāva Santi di Tito eļļas gleznu, pirms daudziem gadsimtiem nozagtu no Florences Vecās pils. Glezna, kas Florencē atradās tagad, bija ne­vainojams viltojums. Zāles, vidu aizņēma milzīgs, daudzcietis galds, reiz piederējis Bordžu dzimtai. Visapkārt laikazoba sagrauz­tajam galdam rindojās astoņpadsmit antīki krēsli augstām atzvelt­nēm. Sēdētāju gan bija tikai divi, un arī uz galda nebija gandrīz nekā — tikai liels, melns tālrunis, kas senlietu pilnajā telpā nemaz neiederējās.

Vienā pusē galdam sēdēja doktors Džons Dī — sīks, akurāts anglis, gaišu ādu un pelēkām acīm. Mugurā viņam bija ierastais tumšpelēkais uzvalks ar vesti, vienīgais krāsu akcents — pelēkajā tauriņā ieaustie sīkie zelta kronīši. Tēraudpelēkos matus viņš pa­rasti mēdza saņemt uz pakauša astē, bet šodien tie plājās izlaisti, tā ka ķīļbārdiņa tinās nepaklausīgajās sprogās. Tumšos cimdos tērp­tās rokas rāmi gulēja uz koka galda.

Nikolo Makjavelli sēdēja Džonam Dī iepretim. No skata abi bija kā diena pret nakti. Ja Dī bija augumā neliels un bāls, Makja­velli — garš un tumši iededzis, kālab vēl vairāk izcēlās salti pelēkās acis, vienīgā pazīme, kas abus vienoja. Sniegbaltos matus

Makjavelli mēdza apcirpt īsus un bija gludi skūts, viņš drīzāk cie­nīja eleganci. Melnais uzvalks un baltais zīda krekls pavisam no­teikti bija šūdināti pēc pasūtījuma, un, ieausti tumšsarkanajā kaklasaitē, vizēja tīra zelta pavedieni. Glezna, kas karājās pie sie­nas Makjavelli aiz muguras, bija viņa portrets, un prototips no tā daudz neatšķīrās, lai gan gleznotāja darbam bija jau vairāk nekā piecsimt gadu. Nikolo Makjavelli bija dzimis 1469. gadā, formāli par angli piecdesmit astoņus gadus vecāks. Vispār viņš skaitījās nomiris gadā, kad Dī piedzima, — tūkstoš piecsimt divdesmit sep­tītajā. Abi bija nemirstīgi, abi — starp ietekmīgākajiem šās planētas iedzīvotājiem. Ilgajos mūža gadsimtos šie nemirstīgie bija iesvēlušies savstarpējā naidā, bet tagad apstākļi, gribi negribi, viņus spieda kļūt par sabiedrotajiem.

Abi jau pusstundu sēdēja Makjavelli ēdamzālē viņa lieliskajā namā, kas atradās Parīzē, netālu no Kanādas laukuma. Līdz šim neviens nebija bildis ne vārda. Abus pa mobilo tālruni bija sasnie­gusi viena un tā pati vēsts — čūslis, kas rij pats savu asti; oroboro, viens no senākajiem tumšo Veco simboliem. Apļa centrā vīdēja skaitlis 30. Pirms pāris gadiem šāda vēsts būtu nākusi pa faksu vai pastu, pirms gadu desmitiem — kā telegramma vai ar ziņnesi, vēl senāk — uz papīra vai pergamenta gabala, un tad būtu dotas stun­das vai dienas, lai pienācīgi sagatavotos. Tagad vēsts nāca kā īs­ziņa un atbildi vajadzēja pēc skaitītām minūtēm.

Zvanu abi gaidīja un tomēr salēcās, kad tālrunis uz galda iezumējās. Pastiepis roku, Makjavelli pagrieza aparātu pret sevi, lai pār­baudītu zvanītāja identitāti. Ekrānā aizņirbēja neparasti garš nu­murs, kas sākās ar 31415, — to viņš atpazina kā daļu no skaitļa n. Makjavelli nospieda taustiņu "atsaukties", kaut kas apdullinoši iekaucās, iesprakšķējās, tad traucējumi noklusa un pārvērtās klusā, vēja sanoņai līdzīgā čukstoņā.

— Esam vīlušies. — Runātājs lietoja arhaisku latīņu valodas pa­veidu, kāds datējams ar daudziem gadsimtiem pirms Jūlija Cēzara laika. — Dziļi vīlušies. — Nebija nosakāms, vai runā vīrietis vai sie­viete, un brīžiem pat izklausījās, ka runā divi reizē.

Makjavelli jutās pārsteigts — bija iedomājies, ka savā čērksto­šajā balsī runās viņa paša tumšais Vecais saimnieks, un šo dzirdēja pirmoreiz. Dī gan viņu pazina. Angļu maga sejā nebija lasāms itin nekas, tomēr itālis manīja tikko jaušami saspringstam viņa žokļu muskuļus. Tātad te nu bija noslēpumainais Dī tumšais Vecais saim­nieks.

—   Mums tika galvots, ka viss sagatavots… mums tika galvots, ka Fleimels tiks notverts un nogalēts… mums tika galvots, ka Perenele tiks novākta no ceļa, ka dvīņi tiks aizturēti un nogādāti mūsu rokās…

Balss noslāpa atmosfēras sprakšķos.