Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Mums ir aģenti abās Amerikas. ]au tagad tie virzās uz rietumiem, lai tevi sagaidītu. Dosim pavēles — lai tevi vada un palīdz. Alkatrazā at­radīsi veseliem pulkiem tādu, kas dus kamerās un cilvēkiem pazīstami tikai no ļaunākajiem murgiem un baismīgākajiem nostāstiem. Tik drīz šos pulkus vēl negribējām modināt, bet tagad notikumi risinās pārāk strauji, daudz straujāk, nekā bijām paredzējuši. Drīz būs klāt Litha, vasaras saul­grieži. Saulgriežos dvīņu auras būs visspēcīgākās, bet robežas, kas šķir mūsu pasauli no neskaitāmām Ēnu valstībām, — visvājākās.Tieši šajā dienā gribam cilvēkiem atņemt šo pasauli.

Pat Makjavelli bija grūti savaldīties. Uzlūkojis Dī, viņš redzēja, ka arī tam acis ieplestas šokā. Abi tumšo Veco labā bija strādājuši gadsimtiem ilgi un no sākta gala zinājuši, ka tie grib atgriezties pa­saulē, kur reiz valdījuši. Tomēr dzirdot, ka pēc visas gadiem ilgās gaidīšanas un plānošanas tam jānotiek pēc nieka trim nedēļām, tir­pas skrēja pār kauliem.

Doktors Džons Dī pieliecās tuvāk aparātam. — Saimnieki! — un es zinu, ka Makjavelli šai ziņā ir ar mani vienisprātis: mums prieks, ka Grieži ir gandrīz klāt un ka jūs drīz atgriezīsieties. — Viņš ievilka īsu elpu. — Bet, ja atļausiet jūs brīdināt: pasaule, kurā atgriezīsieties, ne tuvu vairs nav tāda, kādu to atstājāt. Cilvē­kiem ir tehnoloģijas, saziņas iespējas, ieroči… viņi nepadosies bez cīņas, — viņš steigšus piebilda.

—  Skaidrs, ka nepadosies, doktor, — sacīja Makjavelli saimnieks. — Tāpēc dosim cilvēkiem kaut ko citu, ar ko noņemties, kas izsmels viņu rezerves un novērsīs domas sāņus. Nikolo, — balss turpināja, — kad bilsi ieņēmis Alkatrazu, uzmodini kameru briesmoņus un laid tos virsū Sanfrancisko. To postu un šausmas būs grūti aprakstīt. Un, kad no pilsē­tas pāri būs palikuši vien kūpoši gruveši, saki, lai mošķi iet, kur deguns rāda. Viņi nograus visu Ameriku. Cilvēkiem no tumšajiem spēkiem allaž bijis bail: mēs viņiem atsauksim atmiņa — kāpēc tā. Līdzīgās slēptuvēs tie saguluši visos kontinentos un uzmodīsies visi reizē. Pasaulē drīz vien valdīs tikai ārprāts un haoss. Visas armijas tiks noslaucītas no zemes vir­sas, lai, mums atgriežoties, nebūtu neviena, kas turētos pretim. Un ko mēs tad iesāksim pirmām kārtām? Nu, likvidēsim briesmoņus, un cilvēki mūs siteiks kā savus glābējus.

—   Bet tie nezvēri Alkatrazas kamerās? — Makjavelli izbailēs vaicāja. — Kā lai es tādus atmodinu?

—    Saņemsi instrukcijas, kad būsi ticis līdz Amerikai. Vispirmām kārtām tev jāsakauj Perenele Fleimela.

—  Kā lai zinām, vai viņa maz tur vēl ir? Ja reiz tikusi laukā no kameras, būs taču aizbēgusi arī no salas! — Itālis skaidri samanīja sirdi pēkšņi iepukstamies stiprāk, atriebties Burvei viņš bija zvērē­jis pirms trīssimt gadiem. Vai tagad būs iespēja solījumu piepildīt?

—   Viņa joprojām ir uz salas. Atsvabinājusi Areopenapu, Veco Zir­nekli. Tas ir bīstams pretinieks, taču pieveicams. Esam gādājuši, lai to neitralizētu un panāktu, ka Perenele paliek turpat, līdz ierodies tu. Un, Nikolo, — Vecā balss ieskanējās barga un nejauka, — neatkārto Dī kļūdas.

Mags izslējās.

—  Nemēģini Pereneli ne sagūstīt, ne ieslodzīt. Nerunā ar viņu, ne­domā kaulēties vai vienoties. Nogalē viņu, kolīdz ir tāda iespēja. Burve ir neskaitāmas reizes bīstamāka nekā alķīmiķis.

4. NODAĻA

Agrā rīta debesis pār Alkatrazu plājās netīri pelēkas kā metāls. Pāri salai šjācās ledusauksts lietus, un bangojošā jūra, triekdamās pret klintīm, augstu gaisā svieda rūgti sāļas putu lēkšķes.

Perenele Fleimela patvērās cietumsargu mājas drupu aizsegā. Ar plaukstām viņa kārtīgi noberzēja kailos delmus, notraukdama sāļās lāses. Plānā bezpiedurkņu vasaras kleita bija dubļiem piemir­kusi un notriepta ar rūsu, bet slaidajai, elegantajai sievietei nemaz nesala. Dziestošās spējas lieki izmantot negribējās, tomēr Perenele bija pārkārtojusi auru, lai ķermeņa temperatūru uzturētu gana augstu. Skaidrs bija viens — ja viņa nosals, domas sāks pīties, bet tuvākajās stundās, tā vien šķita, vajadzēs sakopot vispēdējās spēka paliekas.