Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Kaut kas gari nošņācās, it kā no ventiļa izsprucis tvaiks. Mak­javelli piešķieba galvu, raudzīdams noprast, kas tas par troksni. Tad pameta ar galvu — kā tad, smiekli. Vecie par viņa atbildi uz­jautrinājās. Viņš nekļūdījās — vienprātības Veco rindās tiešām trūka, un, lai cik visvarens bija Dī saimnieks, tas viņam nebūt ne­garantēja vispārēju mīlestību. Te nu bija vājais posms, ko Mak­javelli varēja izmantot savā labā.

Dī uz viņu blenza, pelēkās acis iepletis šausmās un varbūt pat apbrīnā.

Aparāts noklikšķēja, fona troksnis nomainījās, un, nepārpro­tami valdot smieklus, savā čērkstošajā balsī ierunājās Makjavelli saimnieks: — Ko jūs liekat priekšā? Un sargieties, cilvēki, — viņš pie­bilda. — Jūs esat mūs pievīluši. Mums tika galvots, ka Fleimels un dvīņi paliks Parīzē.

Itālis pieliecās tuvāk tālrunim ar uzvarošu smaidu uz lūpām.

—    Saimniek! Man tika vēlēts neko nesākt, pirms ieradies angļu mags. Tika zaudēts dārgais laiks. Fleimels paguva sazināties ar sa­biedrotajiem, sameklēt pajumti un atpūsties. — Runādams Mak­javelli cieši vēroja Dī. Viņš zināja, ka Dī ir sazinājies ar savu Veco saimnieku un ka tas savukārt licis Makjavelli saimniekam pavēlēt itālim, lai tas gaida Dī un pirms tam neko neiesāk. — Tomēr, — visu paskaidrojis, viņš neatlaidās, — kavēšanās izvērtās mums par labu. Zēnu atmodināja mums uzticams Vecais. Mums ir zināms priekšstats par dvīņu spējām, un mēs zinām, kurp viņi devušies. — Vajadzēja valdīties, cik spēka, lai balsī neieskanētos pašapmierinā­tība. Saskatījies ar Dī pāri galdam, viņš pameta ar galvu. Angļu mags mājienu saprata.

—   Viņi ir Londonā, — Džons Dī ierunājās. — Un Britu salas ir mūsējās lielākā mērā nekā jebkura cita šāspasaules zeme, — viņš uzsvēra. — Pretstatā Parīzei tur mums ir sabiedrotie, kas palīdzēs: Vecie, Nākamā paaudze, nemirstīgie un cilvēkveida kalpi. Un Anglijā ir vēl citi, kas kalpo tikai paši sev, tomēr viņu pakalpojumi ir no­pērkami. Visus šos resursus varam piesaistīt, lai atrastu Fleimelu un dvīņus. — Apklusis viņš paliecās uz priekšu, piekalis skatu tāl­runim, gaidīdams atbildi.

Aparāts noklikšķēja un noklusa. Tad telpā skaļi un kaitinoši iepīkstējās īsie signāli — aizņemts.

Dī blenza uz tālruni pa pusei šokēts, pa pusei nikns. — Savie­nojums pārtrūka, vai arī viņi vienkārši nolika klausuli?

Makjavelli nospieda skaļruņa taustiņu, pīkstoņa rimās. — Ta­gad tu zini, kā jūtos es, kad tu nosvied klausuli, — viņš klusu sacīja.

—  Ko tagad iesāksim? — Dī nelikās mierā.

—  Gaidīsim. Es teiktu, ka viņi lemj mūsu nākotni.

Dī sakrustoja rokas uz kalsnajām krūtīm. — Mēs viņiem esam vajadzīgi, — viņš centās bilst ar pārliecību, taču neizdevās.

Makjavelli skābi pasmīnēja. — Viņi mūs izmanto. Bet vaja­dzīgi neesam. Parīzē vien pazīstu vai duci nemirstīgo, kas varētu darīt to pašu, ko es.

—   Nūjā, tu esi aizvietojams, — Dī pašapmierināti paraustīja plecus, — bet es Nikolasam un Perenelei esmu dzinis pēdas augu mūžu.

—   Proti, visa mūža garumā neesi dabūjis viņus rokā, — Makja­velli bezkaislīgi atteica un tad ar blēdīgu smaidu piebilda: — Allaž rokas stiepiena attālumā, tomēr nekā.

Bet, lai ko Dī būtu gribējis atcirst, neko tā arī nepateica, jo iezvanījās tālrunis.

—    Lūk, ko esam nolēmuši. — Runāja Dī Vecais saimnieks, vīrieša un sievietes balsīm saplūstot mazliet nesaskanīgā duetā. — Mags sekos alķīmiķim un dvīņiem uz Angliju. Rīkojums ir skaidrs: iznīcināt Fleimelu, sagūstīt dvīņus un atgūt abas trūkstošās lapas. Lai sasniegtu šo mērķi, liec lietā visus iespējamos līdzekļus; Anglijā ir sabiedrotie, kas mums parādā. Parādus tagad piedzīsim. Un, doktor… ja pievilsi mūs šo­reiz, uz laiku atņemsim tev nemirstības velti un tavām cilvēka miesām ļausim novecot līdz pēdējai iespējai… un tad, mirkli pirms nāves, atkal padarīsim tevi nemirstīgu. — Atskanēja sēkoņa — vai nu smiekli, vai elpas vilciens. — Apdomā, kā tas būs: tavs spožais prāts — iesprostots mūžvecās, vārgās miesās, neko lāgā nevar ne saredzēt, ne saklausīt, ne paiet, ne pakustēt, nemitīgas sāpes, ko sagādā pārdesmit vainu. Tu būsi mūžam vecs, bet nevarēsi mirdams nomirt, la pievilsi mūs, tāds būs tavs liktenis. Iespundēsim tevi savecējušā miesas čaulā līdz laika galam.

Dī pamāja, nokremšļojās un tad, savācis vienkopus vispēdējās dūšas paliekas, teica: — Es jūs nepievilšu.

—    Un tu, Nikolo… — ierunājās Makjavelli Vecais saimnieks. — Tu dosies uz Ameriku. Burve Alkatrazā ir uz brīvām kājām. Dari, kas darāms, lai sala būtu droša.

—  Bet Sanfrancisko es nevienu nepazīstu, — Makjavelli steig­šus iebilda, — man tur nav sabiedroto. Es vienmēr esmu strādājis Eiropā.