Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Jā. Ja citādi nevarēs. — Pastiepis roku, Fleimels viegli sa­spieda zēna plecu. — Tici man, tā nav nekāda dzīve, labi ja vāra dzīves atblāzma. Un neaizmirsti, ka Dī ir redzējis tavus darbus, tā ka tagad noprot, uz ko esi spējīgs. Ja pirms tam viņš vēl šaubījās, vai esat tie paši leģendārie dvīņi, tagad visas šaubas pagaisušas. Jūs esat viņam vajadzīgi. Viņš neliksies mierā. — Alķīmiķis iebak­stīja pirkstu Džošam krūtīs. Nočaukstēja papīrs. Ap kaklu apmestā aukliņā, auduma maisiņā, zem T krekla tur glabājās divas no Kodeksa izplēstās lapas. — Un par visu vairāk viņam vajadzīgas tās lappuses.

Sekojot norādēm, trijotne devās uz Jūstonroudas pusi, iejūkot vietējo pasažieru pūlī, kas kā varena straume plūda uz to pašu iz­eju. — Vai tad tu neteici, ka būs kāds, kas mūs sagaidīs? — Sofija ieteicās, noskatīdama apkaimi.

—   Senžermēns teica, ka raudzīs sarunāt senu draugu, — Fleimels noburkšķēja. — Nez vai būs izdevies.

Viņi izgāja no greznās sarkanmūra ēkas uz Jūstonroudas un izbrīnā apstājās. Parīzē pirms nieka divarpus stundām debesis bija skaidras, gaiss uzsilis līdz teju divdesmit grādiem, bet te, Lon­donā, bija krietni aukstāks un lietus gāza kā no spaiņa. Vējš vilka tā, ka dvīņiem piemetās drebulis. Apcirtušies viņi šāvās atpakaļ, glābdamies zem stacijas jumta.

Un tobrīd Sofija viņu pamanīja.

—  Tas, zaļajā jakā ar kapuci, — viņa izspēra, pagriezusies pret Nikolasu un cieši ieskatīdamās viņa blāvajās acīs, jo zināja: ja no­vērsīsies, noteikti nevilšus pametīs skatu uz kundziņu, kas stei­dzās nopakaļ. Ar acs kaktiņu viņš joprojām bija samanāms. Kundziņš slaistījās ap kādu kolonnu, it kā pētīdams mobilo, ko turēja rokās, un spaidīja pogas. Stāvēja viņš kaut kā dīvaini. Nedabiski. Un tad nāsīs iesitās vārs sasmakušas gaļas smārds. Sofija saviebās. Aizvērusi acis, viņa koncentrējās. — Ož pēc puvekļiem, pēc maitas uz šosejas.

Alķīmiķa smaids vērtās saspringts. — Kapucē? Ak tad redz, kas mums dzen pēdas. — Dvīņi dzirdēja viņa balsi notrīsam.

—  Un nav jau nekāds puišelis, vai ne? — Sofija ieteicās.

Nikolass apstiprinoši pamāja. — Ne tuvu.

Džošs ierāva gaisu plaušās. — Nu ko, vai der piebilst, ka ir vēl divi zaļās kapučjakās, kas nāk taisni šurp?

—  Trīs? — Fleimels šausmās nočukstēja. Šeit nevaram pa-

i

likt. — Sagrābis dvīņus pie rokas, viņš abus izrāva lietus gāzmās, tad pa labi un projām pa ielu.

Lietus bija tik auksts, ka Džošam aizcirtās elpa. Ūdens šaltis sitās sejā gluži kā skrotis. Beidzot Fleimels ierāva dvīņus sānielā, aizvējā. Džošs raudzīja atelsties. Atglaudis matus no acīm, viņš uz­lūkoja alķīmiķi. — Kas tie tādi ir? — viņš noprasīja.

—   Kapuces, — alķīmiķis drūmi atteica. — Nezinu, Dī ir vai nu aptracis, vai varenāks, nekā es iedomājos, ja reiz nospriedis, ka var viņus izmantot. Tie ir Genii Cucullati.

—   Lieliski, — Džošs novilka. — Ļoti izsmeļoši. — Viņš pavē­rās uz māsu. — Tu būtu dzirdējusi…? — viņš bilda un tad aprāvās, ieraudzījis viņas acis. — Tiešām?

Sofija notrīsēja, Endoras Raganas atmiņām uzplaiksnījot prāta aizkaktiņā. Rīkiesgalā sakāpa nelabums, kuņģī iemetās krampis. Endoras ragana Genii Cucullati bija labi pazinusi un tos ienīda līdz sirds dziļumiem. Uzlūkojusi brāli, Sofija paskaidroja: — Jēlas mie­sas ēdāji.

2. NODAĻA

Ielas bija tukšas, gāzenis cilvēkus bija sadzinis stacijā un tuvī­najos veikalos. Satiksme Jūstonroudā bija nostopēta, logu tīrītāji uz mašīnu priekšlogiem sitās kā apdulluši. Automašīnas taurēja, ne­tālu iekaucās arī kāda autosignalizācija.

—   Neatpalieciet, — Nikolass izgrūda, tad apcirties šāvās pāri ielai, pacēlis roku, lai tiktu cauri sastrēgumam. Sofija mina viņam uz papēžiem. Džošs mirkli pakavējās pie gājēju pārejas un atskatī­jās uz staciju. Trīs stāvi vīdēja pie ieejas, visi — dziļi pār acīm no­rautās kapucēs. Lietus straumes jakas iekrāsoja tumšzaļas, un vie­nubrīd likās — tumšzaļi ir arī paši valkātāji.Džošs nodrebinājās, un šoreiz auksti bija ne tikai tāpēc, ka lietus auksts. Arī viņš metās pāri ielai.

Pieliecis galvu, lai lietus nesitas acīs, Nikolass lavierēja starp automašīnām. — Mudīgāk! Ja aizsteigsimies gana lielu gabalu uz priekšu, varam cerēt, ka mašīnu smārds un lietus noslāpēs mūsu auru smaržu.

Sofija atskatījās. Trīs kapuces jau bija laukā no stacijas pajum­tes un strauji tuvojās. — Viņi dzenas pakaļ, — Sofija aizelsusies paziņoja.

—  Ko nu? — iesaucās Džošs.

—    Nav ne jausmas, — Fleimels drūmi novilka. Priekšā bija garš, taisns ielas posms. — Bet, ja paliksim, kur esam, cauri būs. Vismaz ar mani. — Viņš nozibināja zobus mākslotā smaidā. — Jūs abus Dī grib dabūt rokā dzīvus, uz to es varu derēt. — Fleimels aplaida skatu visriņķī, tad, kreisajā pusē pamanījis sānieliņu, šāvās turp. — Aiziet! Mēģināsim nomukt.

—    Kaut Skatija būtu šeit, — Džošs, nomurmināja, beidzot

atskārtis, cik daudz var zaudēt. — Viņa gan uzkurtu pirti, ka tik turies.