Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Nikolass jau vēra muti, lai cirstu pretim, bet Džošs paspēra soli uz priekšu, alķīmiķim cieši klāt. — Vajag tagad. — Balsī ieskanējās tāda kā augstmanība. Stāvot uz Parīzes katedrāles lie­veņa, jūtot miesai cauri plūstam pirmatnēju spēku, redzot atdzī­vojušās akmens gargujas sabirstam pīšļos, Džošs bija apjautis, tieši cik vareni tagad viņi ir abi ar māsu. Acumirklī viņi bez alķīmiķa varbūt arī nevarēja iztikt, taču tikpat ļoti abi bija vajadzīgi Nikolasam.

Nikolass ieskatījās zēna spoži zilajās acīs un, lai ko tur ierau­dzīja, pamāja un griezās atpakaļ, kur rindojās veikali. — Ūdeni un saulesbrilles, — viņš noteica. — Un kādā krāsā gribēsit? — viņš sarkastiski apvaicājās.

—  Melnas, — dvīņi atsaucās vienā balsī.

Sofija palika kopā ar Džošu gaidām uz ielas. Spēka vairs nebija gandrīz nemaz, bet viņa zināja, ka Džošs jūtas vēl sliktāk. Pēc stiprā lietus ielās pamazām sāka sabiezēt pūlis. Garām raibā jūklī kustēja sazin cik tautību ļaužu, tērgādami neskaitāmās va­lodās.

Piepeši Sofija piešķieba galvu un sarauca pieri.

—  Kas ir? — Džošs nekavējoties noprasīja.

—  Nekas, — viņa novilka, — tikai…

—  Kas?

—  Man likās, ka saprotu kaut ko no tā, ko viņas runā.

Brālis pagriezās, sekojot viņas skatienam. Tur stāvēja un dzīvi

%

sarunājās divas Tuvo Austrumu valstis ierastajās burkas un garās, plandošajās abajās tērptas sievietes.

—    Viņas ir māsas… Ies pie ārsta — tepat, aiz stūra, Hārlijstrītā… — Sofija pārsteigta vēstīja.

Džošs pagriezās, lai ieklausītos ciešāk, un atglauda matus no auss. Krietni piepūloties, viņam izdevās izšķirt abu sieviešu balsis. — Sofij, es nesaprotu ne pušplēsta vārda. Manuprāt, viņas runā arābiski.

Garām uz Rīdžentsparka metrostacijas pusi aizgāja divi smalki ģērbušies uzņēmēji. Abiem pie auss bija mobilais.

—   Tas pa kreisi runā ar sievu, kas Stokholmā, — Sofija turpi­nāja, nupat jau gandrīz čukstus. — Viņam žēl, ka nav ticis uz dēla dzimšanas dienu. Tas pa labi runā ar priekšnieku, arī Zviedrijā. Grib, lai viņam pa e-pastu atsūta kaut kādas tabulas.

Džošs atkal pagrieza galvu, pūlēdamies nedzirdēt braucam mašīnas un neskaitāmus citus pilsētas trokšņus. Pēkšņi viņš at­skārta, ka, koncentrējoties uz abiem vīriešiem, spēj atšķirt atseviš­ķus vārdus. Dzirde bija tik asa, ka varēja saklausīt pat metāliskās balsis savienojumu otrā galā. Ne miņas no angļu valodas. — Kā tu spēj saprast? — viņš brīnījās.

—   Tās ir Endoras Raganas zināšanas, — bilda Nikolass, kas, nule iznācis no veikala, bija sadzirdējis Džoša jautājumu. No pa­pīra turzas izvilcis divus vienādus lētu saulesbriļļu pārus, viņš tos pasniedza dvīņiem. — Diemžēl firma — nekāda.

Sofija uzlika melnās brilles. Acumirklī kļuva daudz vieglāk, un, spriežot pēc Džoša sejas, viņš jutās tāpat. — Pastāsti, — viņa

lūdza. — Iedomājos, ka viņa man devusi tikai lēveni senlaiku gud­rību. Nezināju, ka tas var izrādīties noderīgi.

Nikolass izsniedza abiem pa pudelei ūdens un steidzās uz Merelebonas baznīcu. Dvīņi tagad turējās viņam cieši nopakaļ.

—   Ragana atdeva visas savas zināšanas brīdī, kad tevi ietina vēja šķidrautā. Jāatzīst, tāda slodze tev bija daudz par lielu. Bet man nebija ne jausmas, ka viņai kas tāds padomā. — Pēdējos vārdus alķīmiķis nobēra, pamanījis Džošu saraucam pieri. — Neviens neko tādu negaidīja, parasti tā nenotiek. Senāk priesterienes mā­cījās pie Raganas augu mūžu, tiekot pie niecīgas kripatas no visa, kas viņai zināms.

—  Kāpēc viņa man atdeva visu? — Sofija apjuka.

—    Tas ir noslēpums, — Nikolass atzinās. Pamanījis mašīnu straumi uz mirkli apsīkstam, viņš skubināja dvīņus šķērsot Mere­lebonas Haistrītu. Baznīcas elegantā fasāde slējās priekšā nu jau pavisam tuvu. — Zinu, ka Zanna tev palīdzējusi Raganas zināša­nas sašķirot.

Sofija pamāja. Parīzē, kamēr viņa gulēja miegā, Zanna d'Arka bija iemācījusi, kā vadīt un valdīt mistiskās un miglainās informā­cijas jūkli, kas brāzās cauri smadzenēm.

—   Es teiktu, ka pašlaik Endoras Raganas atmiņas un zināša­nas pamazām ieaužas tevis pašas atmiņās. Tu ne tikai vienkārši zināsi to, ko zina Ragana, bet arī to, kā viņa zina. Faktiski — viņas atmiņas kļūs par tavējām.

Sofija sapurināja galvu. — Nesaprotu.

Beidzot baznīca bija klāt. Pakāpies divus pakāpienus augšup, Nikolass noskatīja ielu, pārlaida zibenīgu skatu gājēju drūzmai un pagriezies pavērās uz Rīdžentsparka pusi, pirms ko atbildēja.

—    Vari spēlē noskatīties vai pati spēlēt. Atšķirība apmēram tāda pati. Kad tu pirmoreiz ieraudzīji Senžermēnu, — viņš turpināja,

—   tu acumirklī zināji visu, kas par viņu zināms Raganai, vai ne?

Sofija pamāja. Toreiz vienā mirklī bija skaidrs, ka Endoras Ra­ganai grāfs Senžermēns nepatīk un viņa tam neuzticas.

—  Iedomājies Senžermēnu tagad, — alķīmiķis vedināja.