Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Nevaram te kvernēt visu dienu. Kāpiet iekšā. — Tembrs su­līgs, viegls ziemeļafrikāņu akcents.

—   Mēs neesam saukuši taksometru, — Fleimels ierunājās, iz­misīgi pētīdams ielu visā tās garumā. Senžermēns bija solījis kādu atsūtīt, taču alķīmiķim pat sapnī nebija rādījies kaut kas tik prasts kā Londonas taksis. Vai tās būtu lamatas? Vai Dī viņus jau pa­nācis? Viņš atskatījās uz baznīcu. Durvis bija vaļā. Varētu sprukt augšā pa pakāpieniem un patverties baznīcā, bet kā pēc tam tikt laukā?

—   Šī mašīna pasūtināta īpaši jums, mister Fleimel. — Pēc klu­suma brīža balss piebilda: — Kurš sarakstījis vienu no garlaicī­gākajām grāmatām, ko man gadījies lasīt, "Filozofisko kopsavil­kumu".

—   Garlaicīgs? — Atrāvis taksometra durvis, Nikolass iestūma dvīņus pustumsā. — Gadsimtiem ilgi tas uzskatīts par ģeniālu darbu! — Ierāpies iekšā, viņš aizcirta durvis. — Droši vien Francis lika tā teikt.

—    Labāk piesprādzējieties, — taksists norīkoja. — Mums te nāk virsū raibum raiba kompānija, pa to vidu drauga neviena un visi — dziļi nejauki.

6. NODAĻA

Vīrs pie stūres bija pamatīgs kā lācis. Kad viņš pagriezās atpa­kaļ, lai noskatītu sēdētājus caur stiklu, kas vadītāju norobežoja no pasažieriem, dvīņi atskārta, ka dūšīgs viņš ir tāpēc, ka muskuļots, nevis aptaukojies. Masīvais rumpis iespīlēts baltmelni strīpotā bezpiedurkņu krekliņā, un augumā vīrs bija tik prāvs, ka gludi skūtās galvas virsa atdūrās pret salona griestiem. Āda sulīgi tumšbrūna, acis tādas pašas, un zobi mirdzēja tik balti, ka gandrīz vai šķita mākslīgi. Uz abiem vaigiem zem acīm vīdēja trīs īsas, šķērseniskas rētas. — Nav te īsti vēl kāju spēruši, un jau pamanās sacelt tādu traci, ka tik turies, — viņš nodimdināja. — Šurpceļā manīju šo to, kas zemes virsū nav redzēts simtiem gadu. — Taksists pasmaidīja. — Starp citu, es esmu Palamēds. — Tad viņš nogrozīja galvu. — Un nemaz nedomājiet mani saukāt par Palliju.

—     Palamēds? — Fleimels izbrīnā atkārtoja un paliecās uz priekšu, lai viņu labāk apskatītu. — Palamēds? Saracēņu bruņi­nieks?

—  Tas pats, — taksists atteica, aizgriezās, sagrāba stūri un, pie­peši piedevis gāzi, bez brīdinājuma ar joni iegriezās satiksmes joslā. Atskanēja mašīnu taures, riepas nokaucās arī aiz muguras. Vīrs pacēla augšup mobilo. — Francis man pavēstīja tikai pašu svarīgāko. Parasti es nejaucos Vecajo frakciju ķīviņos — tā ir dro­šāk —, bet, kolīdz man saka: runa ir par leģendārajiem dvīņiem, — viņa acis abus noskatīja atpakaļskata spogulītī, — sapratu, ka nav izvēles.

Pasniedzies lejāk, Džošs spēcīgi saspieda māsas roku, gribē­dams novērst viņu no domām par Palamēdu. Viņš pats par tādu dzirdēja pirmoreiz mūžā, taču nebija ne mazāko šaubu, ka Kaganai par taksistu zināms visai daudz. Tas cilvēks bija īsts milzis, ar futbola aizsarga vai profesionāla cīkstoņa miesasbūvi, un angliski viņš runāja ar savādu akcentu. Džošs iedomājās — varbūt pat ēģiptietis. Pirms četriem gadiem visa Ņūmenu ģimene ceļoja pa Ēģipti, veselu mēnesi tika apbraukājuši senvietas, un taksista sinkopētais akcents līdzinājās tam, kādā tur runāja vietējie. Džošs pa­liecās uz priekšu, lai taksistu nopētītu kārtīgāk. Plaukstas masīvas, drukni pirksti sakampuši stūres ratu, un tad viņš ievēroja paresninātās delnu locītavas un sacietējušās tulznas uz pirkstu kauliņiem. Tādas rokas bija vienam otram sensei, pie kā viņš bija trenējies, un parasti liecināja, ka cilvēks gadiem nodarbojies ar karatē, kungfu vai boksu.

—   Turieties. — Pārkāpdams noteikumus, Palamēds apgrieza taksi par 180 grādiem un aizstūrēja pa to pašu ielu atpakaļ. — Ne­liecieties uz priekšu, nebāzieties gaismā, — viņš brīdināja. — Takšu uz ielas ir sazin cik, tā ka tie ir praktiski neredzami, neviens pat virsū neskatās. Turklāt diez vai šie domās, ka griezīsieties atpakaļ.

Džošs pamāja. Laba stratēģija. — Kas ir "šie"? — viņš apvai­cājās.

Iekams Palamēds paguva atbildēt, Nikolass, kas vērās laukā pa logu, pēkšņi sastinga.

—  Redzat? — Palamēds noducināja.

—  Es redzu, — alķīmiķis čukstēja.

—  Ko? — Sofija un Džošs iesaucās vienā balsī, saslējās sēdeklī un sekoja Nikolasa skatienam.

»

—  Tos trīs ielas otra pusē, — tas aprauti izmeta.

Pa pašu ietves vidu drasēja trīs jaunekļi skūtām galvām, vie­nos pīrsingos un tetovējumos, saskretušos džinsos, savalkātos T kreklos un celtnieku zābakos. No skata gan draudīgi, tomēr diezgan cilvēcīgi.

—  Ja piemiegsit acis, — Fleimels skaidroja, — jums vajadzētu saredzēt auras.

Dvīņi piemiedza acis šaurās spraudziņās, un tūliņ ieraudzīja trijotni tinamies baisās un pelēkās dūmakainas gaismas vērpetēs, kas vietumis plaiksnījās purpursarkanas.

—  Kukubi, — Palamēds piebilda.

Alķīmiķis pamāja. — Ārkārtīgi reti sastopami. Tēvs — vampīrs, māte — no torkmadriešiem, — alķīmiķis klāstīja dvīņiem. — Bie­ži — astaini. Tirgoņi, mednieki. Asinssūcēji.

—   Un stulbi kā zābaki. — Palamēds piestūrēja taksi autobusa aizsegā, lai kukubi viņus nevar redzēt. — Sadzīs jums pēdas līdz baznīcai, tur tās pagaisīs. Šie apjuks. Ja mums labi veiksies, beig­sies ar to, ka paši sakašķēsies un sakausies.