Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Mušas griezās ap Areopenapu, un tās nedaudzās, kas atrada Pereneli, neglābjami ieķipa lipīgajā kūniņas apvalkā un tur raustī­damās džinkstēja, raudzīdamas atbrīvoties.

Salu pāršalca arvien jauni kukaiņu viļņi, pretim metās zir­nekļu miriādes — Perenele tikai tagad aptvēra, cik to daudz. Ne­skaitāmas mušas aplipa ap Areopenapu, Veco zirnekli noklādamas no vienas vietas, līdz tas līdzinājās milzīgai, zumošai bumbai. No ņudzošās masas laukā pašāvās Vecā druknā kāja, notraucot mušu līķu kārtu, taču vietā tūliņ piezemējās neskaitāmas citas. Areopenaps palēcās, triecās pret zemi un vārtījās, sašķaidīdams vēl tūk­stošiem uzbrucēju.

Bet melnajām gāzmām joprojām nebija ne gala, ne malas.

Tad Perenele piepeši manīja, ka mūri un grīda vairs ne kust, ne ņudz. Cieši vērdamās caur plāno tīmekli, kas plājās acu priekšā, viņa saskatīja ko tādu, ka sabijās: zirnekļi mira. Melnbalti svītrots zirneklis iecirta zili zaigojošus ilkņus milzīgā garkāju odā, kas bija ielipis tīklā. Ods spirinājās, gribēdams tikt vaļā, bet tad zirneklis pēkšņi noraustījās un pamira. Abi izlaida garu reizē. Un tāpat no­tika visapkārt: kolīdz zirnekļi iekodās gūstekņos, pagalam bija. Burvi nebija viegli nobiedēt, taču nu ap sirdi pirmoreiz sametās nelāgi.

Lai kurš vai kas bija mušas sūtījis, visas bija saindējis. Un, ja viena pati muša varēja nobeigt zirnekli, ko tas milzu lēvenis varēja nodarīt Areopenapam?

Vajadzēja rīkoties. Visapkārt, mušu saindēti, mira miljoniem zirnekļu. Areopenaps zem ņudzošā klājiena nemaz nebija saska­tāms. Vecais zirneklis joprojām cīnījās un spirinājās, bet bija jau­šams, ka spēki iet mazumā. Jā, zirneklis bija mūžvecs, vēl aizlaiku kustonis, bet ne jau neievainojams. Iznīcībai bija pakļauti visi — gan Vecie, gan Nākamā paaudze, gan nemirstīgie un cilvēki. Pat Areopenaps. Pati Perenele reiz zirneklim pār galvu nogrāva sen­laiku templi, un viņš netika ne acu pamirkšķinājis; tomēr — mil­jardiem indes mušu…?

Bet Perenele bija sprostā. Areopenaps viņu bija pielipinājis augstu pie mūra, tālāk no grēka. Ja izdotos izplēsties laukā no kūniņas, būtu jākrīt vismaz metrus sešus. Nosisties viņa varbūt arī nenosistos, bet mierīgi varētu izmežģīt potīti vai lauzt kāju.

Un kā lai turas pretim mušu spietiem?

Pavērusies tālē, Perenele redzēja salai tuvojamies jaunu vēja nestu melnu vērpeti. Ja tā tiks līdz Alkatrazai, viss būs cauri. Ausīs ieskanējās tālīna zumoņa, it kā pamalē kāds darbinātu motorzāģi.

Vējš.

Kukaiņus līdz salai bija atpūtis vējš… Vai tas mušas varētu arī aizpūst projām?

Bet, kolīdz šī doma iešāvās prātā, Perenele atskārta, ka par vēju valdīšanu neko daudz vis nezina. Būtu kaut cik laika un aura pienācīgi uzstrāvota, varētu raudzīt sacelt kādu vēju — varbūt tai­fūnu vai virpuļviesulīti — tepat, uz salas, lai aizslaucītu mušas un droši vien arī zirnekļus. Taču acumirklī riskēt nedrīkstēja. Bija va­jadzīgs kaut kas vienkāršs… turklāt tūliņ. Zirnekļi vairs nekustē­jās. Miljoniem mušu bija pagalam, bet tikpat daudz vēl bija dzīvo, un visas mācās virsū Areopenapam.

Tātad — ja mušas nebija aiztriecamas, varbūt bija aizvilinā­mas? Kāds kukaiņus vadīja — kāds tumšais Vecais vai nemirstīgais, kas sīkos, nesaprātīgos kustoņus vispirms padarījis indīgus un tad triecis uz salu. Kaut kas tos te atvilinājis. Pereneles acis iepletās — skaidrs! Tātad kaut kas tos aizvilinās projām. Kas varētu vilināt miljoniem mušu?

Kas mušām patīk?

Aiz tīmekļu kārtas Perenele atplauka smaidā. 1820. gada trīs­padsmitajā oktobrī, piecsimtajā dzimšanas dienā, Skataha viņai bija iedāvājusi lielu karekli — vienlaidu žadeīta gabalu, izgrebtu skarabeja veidolā. Pirms vairāk nekā trīstūkstoš gadiem Ēna to no Japānas bija atvedusi mazgadīgajam faraonam Tutanhamonam, bet tas jau nākamajā dienā nomira. Tutanhamona sievu Anhesenamonu Skataha lielā vērtē neturēja un negribēja, lai kareklis paliek pie viņas, tāpēc naktī pirms Tutanhamona iebalzamēšanas ielavī­jās pilī un dārglietu pievāca. Saņēmusi karekli dāvanā, Perenele tika pajokojusi: "Tu man dāvini mēslu vaboli."

Skataha tobrīd nopietni pamāja. "Mēsli sit pušu kuru katru dārgmetālu. No zelta neko ēdamu neizaudzēsi."

Un mušas krita uz mēsliem.

Bet nevienas mēslu čupas uz salas nebija, un smakai, kas mu­šas pievilinātu, vajadzēja būt ļoti stiprai. Tūliņ prātā nāca skaistie ārumu dzimtas augi. Dažs labs briesmīgi oda pēc mēsliem. Bija viens kaktusam līdzīgs tuksneša augs, kam zieds — no skata jauks, taču smirdēja pēc pamatīgi iestāvējušās maitas. Vēl — skunksu kā­posts un pasaulē lielākā puķe — milzu raflēzija, līķu lilija, kas oda pēc iepuvušas gaļas. Ja smaka būtu gana stipra, varbūt izdotos mušas aizvilināt.