Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Iesēdies ar sarkanu ādu iztapsētajā salonā, viņš atvēra brūn­ganu aploksni un pārlasīja šifrēto e-pasta vēstuli. No melnbaltas fotogrāfijas pretim vērās bargs vīrs sniegbaltiem matiem, tur viņš patlaban šķērsoja ielu. Fonā virs namu jumtiem slējās Eifeļa tornis, un datējums uzņēmumam apakšā liecināja, ka vīrs fiksēts Ziemas­svētku vakarā, pirms sešiem mēnešiem. Jaunais cilvēks nevilšus ieprātojās, diez kādēļ tumšie Vecie izsekojuši vienu no saviem uzti­camākajiem aģentiem. Tieši to viņi taču sūtīja palīgā — Eiropas nemirstīgo Nikolo Makjavelli. Veco instrukcijas bija nepārprota­mas — lai viņš palīdz Makjavelli, kā vien spēdams. Atmiņā uznira Džons Dī — varbūt itālis bija tāds pats? Ar Dī reiz bija iznācis tik­ties, un anglis viņam nepatika — viens no tiem uzpūtīgajiem Eiro­pas nemirstīgajiem, kas sevi iedomājas pārāku par visiem citiem, turklāt tikai tāpēc, ka ir vecāks par Savienotajām Valstīm. Bet jo vairāk viņš lasīja un pārlasīja Makjavelli personas lietu, jo simpā­tiskāks tas likās. Nežēlīgs, viltīgs intrigants — raksturots kā bīsta­mākais cilvēks visā Eiropā.

Skaidrs, ka viņš Makjavelli palīdzēs. Nebija jau nekādas izvē­les — nostāties pret tumšajiem Vecajiem? Tikpat labi varēja lūgties pēc nāves. Viņš pats gan domāja, ka bez tāda itāļa var iztikt. No­sviedis papīrus uz grīdas, viņš pagrieza aizdedzes atslēgu, ar joni nospieda gāzes pedāli un sagrieza stūri. Mašīna apmeta pusloku, pasviezdama gaisā putekļus un smiltis.

Mazulītim Bilijam nemūžam neviens nebija vajadzīgs.

10. NODAĻA

Autolūžņu novietne bija īsts labirints.

No vārtiem uz visām pusēm aizstiepās rūsējošu dzelžu ieskau­tas, tik tikko izbraucamas ejas. Šaurībā slējās simtiem bīstami ļodzīgos torņos sakrautas autoriepas. Vienā kaudzē grēdojās durvis vien, citā — motoru pārsegi un bagāžnieki. Līdzās benzīnā mirk­stošu, ar eļļu notecējušu dzinēju krāvumam slējās zemē sadzītu iz­pūtēju valnis, kas līdzinājās abstrakcionistu mākslas darbam.

Palamēds vilināja melno Londonas taksi arvien dziļāk vraku kalnu aizās. Sofija nupat bija pilnīgi pamodusies. Sēdeklī saslēju­sies, viņa platām acīm vērās laukā pa logu. Lūžņu novietne savā ziņā bija tikpat neparasta kā Hekates Ēnu valstība. Pirmajā brīdī izskatījās pēc haotiska jūkļa, taču Sofija instinktīvi nojauta, ka tas iekārtots pēc noteikta plāna. Ar acs kaktiņu nomanījusi kaut ko nozibam, viņa pacirta galvu pa labi: pustumsā sazin kas nokustēja. Jau griezās atpakaļ, kad saredzēja: viņiem bija sekotāji; ar visām asajām maņām tomēr ne skaidri saskatāmi, lai gan radās iespaids, ka tie ir divkājaini — kā cilvēki. — Vai te ir Ēnu valstība? — viņa skaļi ievaicājās.

Fleimels blakus modās no miega. — Londonas centrā Ēnu val­stību nav, — viņš noburkšķēja. — Tādas ir tikai nomalēs.

Sofija pamāja, — tas, protams, bija zināms.

Palamēds strauji iegrieza taksi pa kreisi — tur eja bija vēl jo šaurāka. Lūžņu vaļņi gandrīz skrāpējās gar durvīm. — Te, alķī­miķi, vairs nav nekāds centrs, — nodunēja viņa bass. — Te ir diez­gan apšaubāms piepilsētas rajons. Un, ja kas, tu maldies: pazīstu divus Vecos, kam ir nelielas Ēnu valstībiņas pašā Londonas sirdī, un zinu, kā iekļūt vēl vismaz trijās, tostarp visslavenākajā, kas atrodas baseinā aiz Nodevēja vārtiem.

Džošs pastiepās, lai paskatītos, cik augsti ir lūžņu krāvumi.

—   Tā kā… — Viņš aprāvās. Prātā piepeši salikās kopaina, un viņš atskārta, kas tas ir. — Pils, — viņš nočukstēja. — Būvēta no metāla lūžņiem un saplacinātiem vrakiem.

Palamēds iesmējās tik dimdoši, ka dvīņi salēcās. — Hā! Visu cieņu! Šodien zemes virsū nav daudz tādu, kas to spētu saskatīt. Plāniņš tas pats, ko savulaik izstrādājis pats diženais Sebastiāns Leprestrs de Vobāns.

—   Izklausās pēc tāda, kas izgudrojis kādu vīna šķirni, — no­murmināja Džošs, joprojām atklāsmes varā.

—  Reiz ar viņu tikos, — bezbēdīgi ieteicās Fleimels. — Tik sla­vens kara inženieris, francūzis. — Atskatījies viņš pavērās atpakaļ.

—  Lūžņi taču, vairāk nekas, — viņš it kā pie sevis nobubināja.

Sofija dzīvi uzlūkoja brāli — kā Džošs tai jūklī bija saredzējis pili? Bet tad, vaļņus noskatījusi vērīgāk, viņa prātā visu nevilšus salika kopā, un acu priekšā uznira pils ar nocietinājumiem un tor­ņiem, ar šaurejām, kur no augšas varēja parocīgi apšaudīt uzbru­cējus. Vienas ejas galā nokustēja kāds stāvs, tad pagaisa.

—   Kur tie gadi, kraujam vraku grēdas kā pils mūrus, — Pala­mēds turpināja. — Viduslaikos piļu celtnieki zināja, kā būvējami nocietinājumi, un de Vobāns to visu salika vienkopus, lai radītu stiprāko pili pasaulē. No tā paņēmām visu labāko. Mums ir uz­bērumi un ārējie nocietinājumi, ārpagalmi un iekšpagalmi, aizsargtornis, sargtorņi un lielais tornis. Iekļūt iespējams tikai caur šo vienu eju, un tā iekārtota viegli aizsargājama. — Masīvā roka novēcinājās uz vraku pusi. — Un bīstamu lamatu papilnam gan aiz, gan starp, gan iekšpus mūriem.

Taksometrs ierībējās, it kā brauktu pa dzelzi. Dvīņi piespruka pie logiem un konstatēja, ka brauc pa vantīs iekārtu metāla cau­ruļu tiltu, bet dziļi lejā mutuļo biezs, melns šķidrums.