Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—    Nekusties, — viņš izdvesa, saspiezdams māsas roku. Suņi bija tik tuvu, ka tagad varēja skaidri redzēt — acis tiem bija viscaur sarkanas, ne miņas no baltumiem vai zīlītēm. Noklabēja zobi, Džošs manīja miklas lūpas nošļūcam gar pirkstiem. Suņi oda pēc pelējuma — kā trūdošas lapas. Augumā tie nebija lieli, tomēr pār­steidzoši muskuļoti — viens uzgrūdās virsū, un Džošs gandrīz uz­krita virsū Sofijai. Dvīņu auras iesprikstējās, un suns metās pro­jām, kur patapdams, spalvu saslējis gaisā.

— Viss! — pagalmā atbalsodamies nodunēja Palamēda bass.

—   Nav te nekāda slazda. — Bruņinieks noliecās pār Nikolasu, jo­projām nelaizdams viņu vaļā, cieši piespiedis pie zemes. — Bied­roties ar tevi es nebiedrojos, — viņš nodārdināja, — bet arī ienaid­niekos tev, alķīmiķi, neesmu. Man palicis tikai viens — mans gods, un savam draugam Senžermēnam esmu solījis par jums parūpē­ties. Un kas solīts — solīts.

Fleimels spirinājās, lai atbrīvotos, bet Palamēda tvēriens bija dzelžains. Alķīmiķa aura iedzirkstījās un uzliesmoja, tad apdzisa, un viņš bezspēkā saļima.

—  Tu man tici? — Palamēds noprasīja.

Nikolass pamāja. — Ticu, ticu… bet — kāpēc viņš ir te? — Sa­vilcis seju neizsakāmā riebumā, viņš norādīja uz sīko vīreli, kas nupat bija iesprucis barakā un lūrēja laukā pa durvju šķirbu.

—  Viņš te dzīvo, — Palamēds rāmi atteica.

—  Te?! Bet viņš taču…

—   Viņš ir man draugs, — bruņinieks izgrūda. — Daudz kas ir mainījies. — Sagrābis alķīmiķi aiz pleciem, viņš uzrāva to kājās, apgrieza ar seju pret sevi un sakārtoja viņa saņurcīto ādas jaku, tū­daļ arī izgrūda pāris vārdu nesaprotamā mēlē, un suņi, kas bija apstājuši dvīņus, nekavējoties aizspruka atpakaļ, barakas apakšas pustumsā.

Pašķielējis uz zemē guļošo zobenu, Džošs iedomājās, ka va­rētu to paķert, bet, pametis skatu uz Palamēdu, redzēja tā tumšbrū­nās acis cieši veramies pretim. Smaidā nozibinājis baltos zobus, bruņinieks pieliecās un izcēla zobenu no dubļu plančkas. — Sen neredzēts, — viņš klusu noteica, Tuvo Austrumu akcentam vēršo­ties jo izteiktākam. Kolīdz Palamēds pieskārās zobenam, viņa aura ar joni uzplauka, un uz mirkli viņš atklājās, ieģērbies garā, melnā važu bruņukreklā ar cieši pieguļošu kapuci, piedurknes sniedzās līdz pat pirkstu galiem, važu krekla apakšmala — līdz puslieliem. Ik važu gredzentiņš zvīļoja, mezdams tūkstošiem atspulgu. Aurai dziestot, Klarenta akmens asmens sāka laistīties sarkanmelns kā uz ūdens izplāta eļļas kārtiņa un iešalcās kā vējš smilgās.

—   Nē! — Tumšais akmens asmens no jauna iegailējās asinssarkans, Palamēds izgrūda garu, trīsošu nopūtu un, brūnajai pierei noklājoties mirdzošām sviedru pērlītēm, izlaida zobenu no rokām. Tas iedūrās dubļos un palika šūpojamies. Zeme visapkārt vietai, kur asmens bija iedūries, tūliņ sacietēja, izkalta un sasprēgāja ga­balos. Palamēds saberzēja rokas, tad noslaucīja gar biksēm. — Do­māju, ka tas ir Ekskal… — Viņš pacirtās pret Fleimelu. — Ko tu dari… ar šito? Vai tad nezini, kas tas ir?

Alķīmiķis pamāja. — Esmu to glabājis gadsimtiem ilgi.

—   Glabājis! — Bruņinieks savīstīja dūres. Uz dilbiem pietūka vēnas, uz kakla tāpat. — Ja zināji, kas tas ir, kāpēc neiznīcināji?

—  Tas ir senāks par cilvēkiem, — Fleimels klusu atteica, — vēl vecāks par Vecajiem un Danu Tālis. Kā lai ko tādu iznīcinu?

—  Tas taču riebeklis, — Palamēds izspēra. — Zini, ko viņš sa­strādājis?

—  Rīks, nekas vairāk. Nonācis ļaunās rokās.

Palamēds nogrozīja galvu.

—    Bez tā mēs nebūtu izglābušies, — alķīmiķis noskaldīja. — Un neaizmirsti, ka citādi Nidhjegs joprojām plosītos pa Parīzi.

Džošs pagājās uz priekšu, izrāva zobenu no zemes un noslau­cīja dubļaino asmens galu gar zoles malu. Gaisā vēdīja tikko jau­šama apelsīnu smarža, taču tāda rūgti skābena. Kolīdz zēns pie­skārās rokturim, viņu pāršalca izjūtu un tēlu gūzma.

Palamēds, saracēņu bruņinieks, divpadsmit bruņās un važu kreklos tērptu viru priekšgalā. Visi bija nomocījušies, bruņas skrambās un pušu­mos, ieroči izroboti, vairogi iedragāti. Viņi kāvās cauri primitīva paskata zvēriem līdzīgu cilvēku karapūlim, cenšoties tikt līdz nelielam pakalnam, kur pret baisiem pusdzīvniekiem, puscilvēkiem viens izmisīgi cīnījās zelta bruņās tērpies karotājs.

Palamēds brīdinoši iekliedzās, kad viens milzenis izslējās zelta bru­ņiniekam aiz muguras — it kā cilvēks, taču ar savērptiem āža ragiem uz galvas. Ragainis pacirta gaisā īsu akmens zobenu, un zeltā tērptais bru­ņinieks nokrita.

Palamēds stāvēja līdzās kritušajam bruņiniekam un saudzīgi izņēma viņam no rokas Ekskaliburu.

Palamēds brāzās pa tīreļa purvu, vajādams ragaini. Virsū nāca neradījumi — ktiilcilvēki un lāčucilvēki, vilkucilvēki un āžcilvēki —, bet viņš cirtās visiem cauri ar Ekskaliburu, kura mirdzošais asmens gaisā meta salti zilas gaismas lokus.

Palamēds stāvēja neiedomājami stāvas klints pakājē, noraudzīdamies pakal ragainim, kas vienā mierā rāpās augšup, uz virsotni.